Stāsts sekojošs: ar vīru esam kopā 8 gadus, pēdējos 4 precēti. Ir 2 gadus vecs bērns. Pēc bērna, faktiski jau grūtniecības laikā attiecības sāka šķobīties, it kā nekas pārāk dramatisks, bet tomēr jūtami, šajā aspektā esam vainojami abi. Pirms kāda mēneša, pēc strīda, kura iemeslu pat neatceros, man nedaudz aizbrauca jumts un es izdarīju kaut ko sev absolūti netipisku - ielūrēju viņa telefonā. Un atklāju, ka jau kopš vasaras vidus viņam ir sarakste ar mūsu kopējo paziņu. It kā nevainīga. It kā. Sāksim ar to, ka viņi 2x nedēļā satiekas darot kopēju hobiju, kas, starp citu, agrāk bija arī mans hobijs, bet pirms pāris gadiem dažādu iemeslu dēļ pametu un tagad, bērna dēļ nevaru atsākt. Visa hobija grupa regulāri kopā tusē, iedzer. Tā sarakste pamatā sastāv no Čau! Kā jūties pēc tusiņa? sarunām un viņas nekonkrētas žēlošanās par dzīvi, ar laiku pa laikam izmestām frāzēm "man tevis pietrūkst", "tu man esi svarīgs, vienīgais cilvēks ar ko varu parunāt" un kaut kas tamlīdzīgs. Atklāta flirta it kā nav, bet es šo ieskaitītu par kaklā kāršanos. Un man jau nav ne jausmas ko viņi runā, dara klātienē. No vīra puses viss rakstītais it kā iekrīt draudzīguma rāmjos.
Pēc šiem jaunumiem pāris dienas biju šoka/panikas/histērijas stāvoklī, tad izlēmu, ka visprātīgāk būs censties labot mūsu attiecības no iekšienes un šo mēnesi arī esmu centusies darīt visu iespējamo, lai kļūtu par ideālo sievu, šķiet, ka nelielus uzlabojumus redzu. Šī tēma top, jo vakar vakarā ieskatījos viņa telefonā vēlreiz un uzzināju, ka viņa pirms pāris dienām ir rakstījusi cik ļoti grib parunāties un tā kā vīrs netiek uz šodienas hobija pasākumu, viņš pēc darba nobrauca gar viņas darbu. Tīri analizējot laikus var saprast, ka viņu tikšanās bija max 30min, tas gan nemaina faktu, ka man ir tāda sajūta, ka sirds būtu no krūtīm izplēst un elpas trūkst. Varu uzreiz pateikt, ka vīram teikt, ka skatījos viņa telefonā nevaru, tad visa saruna pārvērstos strīdā par manu necieņu pret viņa privātumu. Arī vienkārši par jūtām ar viņu parunāt ir faktiski neiespējami, kas arī ir viena no mūsu sākotnējām problēmām. Ko gribu no šīs diskusijas? Laikam tikai viedokļu apmaiņu, atbildes uz tādiem jautājumiem kā:
* kā novākt to padauzu un efektīvāk noslēpt līķi?
* kā turpināt dzīvot it kā neko nezinātu un nesajaukt prātā?
* varbūt es pārspīlēju? Bet kā, pie velna, lai noskaidro vai starp viņiem kas ir?
* kā veiksmīgi labot attiecības no iekšienes?
10
