Deminutīvi

Ļoti nepatīk deminutīvi, īpaši, ja tiek kropļots mans vārds. zināmā mērā jūtos mazvērtīgāka, ja tieku uzrunāta deminutīvā.

Mani deminutīvā darbā sauc tikai pāris kolēģi, un tas arī tikai darba pasākumos, kad tiek lietots alkohols, tās reizes es piedodu :D bet no priekšniecības puses neko tādu nevaru pat iedomāties

Oho, izrādās neesmu vienīgā. Man visi saka, ka es lieki cepos, bet nu man visu dzīvi un ar katru gadu arvien vairāk ir riebies, ka mani uzrunā deminutīvā. Pilnīgi piekrītu viedoklim, ka tas savā veidā noliek mani zemākā statusā. Ticu, ka tur nostrādā kaut kāds zemapziņas klikšķis - aizsargājoties visus pa labi un kreisi saucot deminutīvā visi visapkārt liekas mazi, pūkaini, tādi, kas nu nekā nevar apdraudēt. Ja zinu, ka man ar cilvēku nāksies komunicēt ne reizi vien, aizrādu, lai tā nedara. Darbā gan, par laimi, nav tāds niķis, bet nu jau vairā kā vienreiz aizrādīju meitas bērnudārza audzinātājai. Nesen pabiju slimnīcā un tur viss personăls tā darīja - ļoti neprofesionāli.

Interesanti, kā pamazinājuma formā būtu jāsauc Skaidrīte, Sarmīte un līdzīgu vārdu īpašnieces? :)

Ak jel, kārtējā problēma ko sievietes pašas izdomā, savā tarakānu pilnajā galvā :D

Lietišķās attiecībās (tātad - arī darbā) uzrunāt cilvēku deminutīvā ir ļoti nepieklājīgi. Jā, es uzskatu, ka tā ir varas izrādīšana un pilnīgi iespējams neapzināta. Pati nekad to nedaru, esmu arī aizrādījusi, lai neuzrunā mani tā, ja rodas nepieciešamība. Un man tiešām ir vienalga, ko par mani padomā pamazināmo formu lietotājs, bet darbā mani tā neviens neuzrunās. Man gan pamazināmo formu lietotāji tracina arī ikdienas dzīvē, bet brīvajā laikā katrs var izpausties kā vēlas. Bet darba attiecībās - nē, saulīte Katriņa jums to līgumiņu neparakstīs un uz e-pastiņu neatbildēs.

Peekaboo
Iedomājies, man nav problēma deminutīvi.:-) Es pajautāju viedokli un izteicu savu.;-)

Mani tik bieži ikdienā sauc gan parasti, gan tā, ka es pat nepamanu vairs, kuru reizi kā sauc:-D Man Katrīna un Katrīniņu saplūst vienā.

Deminutīvi ir mana ikdiena, jo mans vārds ļoti labi skan tā. :-D Pašai nepatīk, sevišķi, ja mani tā uzrunā nepazīstami cilvēki (teiksim telefona sarunā). Pati citus nesaucu deminutīvā, lūdzu, lai mani arī nesauc. Pieņemami man tas ir tikai tad, ja tā uzrunā ğimenes locekļi.

Varas izrādīšana? Un mazajam Jānītim vai Ilzītei arī var uzrāda? Ja 65 gadīgai Zanītei būtu iebildumi, gan ja viņa to pateiktu. Man pašai nepatiktu, ja lietotu deminutīvus darbā, jo man tie asociējas vairāk ar privātu, t.i. ģimenisku komunikāciju.

Ja deminutīvā mani sauc tantes, kas 50 gadus vecākas par mani, tad iebildumu nav. Darbā šādas pamazināmās formas nav pieļaujamas. Visvairāk kaitina, ja aizraksti e-pasta vēstuli, bet tev pretī atraksta apmēram šādi: Labdieniņ, pateicamies par Jūsu vēstulīti. Izskatīsim Jūsu problēmiņu tuvāko dieniņu laikā. Jauku dieniņu! :-D:-D:-D

Kaut kā par to visu ikdienā nebiju aizdomājusies.
Agrāk darbā visus uzrunāju vārdos, bet jo ilgāk strādā jo vairāk iezogas tas deminutīvs, bet cik saprotu tiem cilvēkiem nav iebildumu. Protams skatoties cik tuvas attiecības.
Mani gan vidū sauc vārdā un nekādas čubināšanās. Vīram jau pirmajos mēģinājumos tika aizrādīts. Telefonā arī esmu zem sava vārda nevis mīļumiņš vai pupsiks. Nosauktu mani par pupsiku dabūtu dunku sānā :-D
Tomēr uzskatu ka deminutīviem darbā nav vietas itsevišķi mielos, bet dzīvē jau iegrozas visādi.

Mani uzrunā vārdā, paretam arī - iń. Viss atkarīgs no situācijas, visbiežāk jau tad, kad ko vajag. Pirms pāris gadiem kolektīvā visi viens otru uzrunāja mīkstinājumā, tajā laikā tas derēja, bet arī ne visiem (vārdu dēł).

Man ir ļoti ģimeniska darba vieta un neapvainotos, ja sauktu deminutīvā, dažas tuvākās kolēģes reizēm arī tā teica. Ir draudzenes, kas bieži sauc deminutīvā; pašai patīk, kad draugs sauc deminutīvā, jo man patīk, kā mans vārds izklausās tā :-D Bet man tas asociējas ar ģimenisku vidi, kā jau tika minēts, bet īsti neesmu iedomājusies, ka darbā tas mani noliktu zemāk :-D

Mani tracina skaistumkopšanas meistaru un salonu “valodiņa” - skropstiņas, matiņi, ceniņas, nadziņi utjpr.
Vispār kopumā- jā, nepatīk un traucē. Uzreiz šķiet, ka persona, kura uzrunā mazpazīstamu cilvēku ar deminutīviem vēlas kaut kā nodemonstrēt pārākumu (priekšniecība), vai grib pielišķoties (ja kaut kas ir vajadzīgs no Tevis), vai arī vienkārši ir padumja:D
Īpaši liels šoks man iestājas, ja kāds vīrietis lieto deminutīvus.

Vispār Zanīt! ir labāk nekā saulīt!, kas ir vēl muļķīgāk :D
Vispār sanācis tā, ka es savulaik esmu uzrunāta deminutīvā tieši no tiem kolēģiem, ar ko man nebija nekādas apbusējās simpātijas.

Interesanti, kā pamazinājuma formā būtu jāsauc Skaidrīte, Sarmīte un līdzīgu vārdu īpašnieces?

Skaidrucītis, Sarmucītis. Man ir kolēģe, kas jebkuru personvārdu izķēmo tā, ka reizēm pat nevar saprast kuru viņa uzrunā. Pat zvanot pierakstīties pie ārsta saka, ka grib pierakstīties pie dakterītes Zaļkalnītes, kaut ārstes uzvārds ir Zaļkalne.
Sākumā šausnmīgi kaitināja, tagad arī kaitina, bet cenšos to neuztvert personiski, jo viņa ar visiem tā. Mācībās, kur runāja par deminutīvu nelietošanu, viņa bija, jēgas nekādas.

Darbā tādu problēmu nav. Bet būtībā nepatīk, ka vispār jebkurš izrunā manu vārdu deminutīvā.

Kolēģi reizēm uzrunā mani deminutīvā, bet zinu, ka to viņi dara aiz draudzības un man pret to nav nekādu iebildumu, šķiet mīļi. Nekad neesmu dzirdējusi, ka vadība kādu būtu saukuši deminutīvā. Mūsu vadība katru uzrunā ar "jūs" formu, kur nu vēl lieto mīļvārdiņus.

Man nav problēmu , ja kāds mani tā uzrunā. Man pat tas liekas mīļi, bet nu es laikam nekad nekļūšu par nopietno pieaugušo un arī nsgribu. 8-)