Labs vakars vēlajā stundā!
Brīžiem ir vienkāršāk padalīties ar svešinieku nekā tuvu cilvēku.
Es tā prātoju, ko cits domās un darīs manā vietā.
Esmu ar vīrieti jau gandrīz divus gadus, un jūtu, ka viņš mani tik ļoti nemīl, viņš pat to īsti pats nekad nav teicis, tikai kad uzprasu. No tēmas par nākotni vienmēr izvairās, un tēma bērns ir vispār tabu, katru reiz beidzas ar strīdu. Dzīvosim redzēsim, lai nespiežu uz viņu un ļauju dzīvot, te man atkal liekas, ka kopīgi jāplāno, jārunā ko kurš grib, lai abi jūtas labi. Un itkā jau viss sākumā bija ļoti labi, tāda kaisle, sākām dzīvot kopā jau pēc mēneša, visu ko darījām, vienmēr man palīdzēja, bet tad sākās viena problēma pēc otras, ka katrs pats pa sevi savā ritenī, vienmēr kas cits svarīgs. Un es atkal tā prātoju, vai tas tā normāli, viņš man atbild, tāda dzīvo lielākoties cilvēku, tā tas vienkārši ir, un ko es varu gribēt, visam pienāks laiks, ka tādēļ nav jasķirās, ka viņš negrib iet prom. Esmu apmulsusi!(t)
Es priecāšos par Tavu komentāru.
378
