Atkritumi uz ielām būtu Rīgas pati pēdējā un mazākā bēda. Šajā ziņā esam tomēr diezgan okei. Protams ir vēl kur augt, šķirošanas jautājumos, jo īpaši. Ja es vēlētos sākt šķirot atkritumus, man tie būtu jānes kilometru tālu uz konteineriem, kuri parasti ir pārpildīti un iekrauti atkritumos, kas tā vien gaida stiprāku vēja brāzmu.
Nē. Mūsu bēda ir apskretušās ietves, centra tukšajiem namiem, mūžīgo Brīvības ielas pārrakšanu, neeksistējošiem veloceliņiem, nerunāsim pat par tiltiem. Ja nepietiktu ar to, ka tieši pretī Rīgas pilij katastrofālā stāvoklī esošais Vanšu tilts tiek vienkārši apvilkts ar plēvi, tad tilti VEF virzienā ir vienkārši bēdu stāsts - sarūsējuši, izdangātām risām un nolūzušām apmalēm. Vienīgā dzīvība Daugavā ir tūristu kuģītis, nav nevienas prātīgas vietas, kur piebraukt, koki tiek viens pēc otra zāģēt ārā, jo būvprojekts taču. Krutais tramvajs brauc tikai divos maršrutos, pārējos jākāpj iekšā kā tādā vilcienā. Visi tuneļi un tirgi tik smirdīgi... Tikmēr Dome tikai štancē pasūtījumus jaunām bruģīša plāksnēm un krustojumus uz Maģistrālajām ielām labo 4 mēnešus.
Lieliska saimniekošana, johaidī!(t)
Tām, kas saka, ka saremontēts tak esot šitais un tas - nu un paldies Dievam, ka tā. Ka VISMAZ kaut kas, lai gan ar māju renovācijām pārsvarā nodarbojas privātie. Būtu baigi dīvaini, ja kopš 80tajiem nekas nebūtu mainījies. Tas būtu kā sēdēt ar 31. Nokiu rokās un teikt - "Hei! Astoņdesmitajos tādu mobilo taču vispār nebija!"|-)
Tikmēr tajās mazpilsētās, kur man sanāk biežāk iegriezties, tur protams, arī notiek loģiskais progress, taču rezultāts daudz patīkamāks.