tēvs alkoholiķis

Es nedomāju, ka Tev ir jājūtas vainīgai par savām šībrīža sajūtām šajā situācijā. Vismaz es tā nejūtos līdzīgos apstākļos. Manā gadījumā atšķirība ir vien tajā, ka neesam tikušies vairāk kā 25 gadus, tēvs ir pāris reizes pēdējos gados mēginājis mani uzmeklēt unh uzrunāt, aicinājis uz tikšanos caur mammu, bet es vienkārši nejūtu, ka to vēlos. Man ir sajūta, ka gribu sev atmiņā šo cilvēku paturēt tādu, kādu viņu atceros no agras bērnības, nevis tādu, pēc nostāstiem viņš ir kļuvis - nodzēries, bezzobains bezdarbnieks, kuram joprojām šķiet, ka viņš var pieprasīt (citējot) "sākt visu no sākuma, jo mēs taču varam turpināt dzivot kā normāla ģimene..." Man šis viss kaut kā nograuj to sajūtu, ka vēlos šo cilvēku savā dzīvē.
No otras puses - vai es neilgojos pēc viņa? Jā, ilgojos, bet nevis pēc konkrētā cilvēka, bet pēc tā tēla, ko atceros un nevaru noliegt, ka man dzīvē vairākkārt ir tiešām viņa pietrūcis. Tomēr ar savu šībrīža prātu saprotu, ka tas nav TAS cilvēks.

Mans viedoklis ir tāds ka labāk neatjaunot saikni, bet arī neizstumt no dzīves. Piezvanīt vienreiz mēnesī un sarunāt ka ar to pietiks. Noteikti nelaid viņu par dziļu savā dzīvē, jo ja sāksies dzeršana tad cietīsi tu. Pēc manām domām tu neesi egoiste, bet piesardzīga, jo alkoholiķis vienmēr paliks alkoholiķis

Paldies par atbalstu un dalīšanos, Aether! Saskatu ļoti daudz psihoemocionālu līdzību abās situācijās.
Mauwi, diemžēl ar viņu nav iespējams neko sarunāt, jo, kā jau minēju, viņš var būt ļoti uzstājīgs un neņemt un nerespektēt manis uzstādītās barjeras, turklāt alkohola psihožu brīžos var būt neadekvāts..

Aether, jāatzīst, ka pirms tikšanās nebiju rēķinājusies ar to, ka viņš varētu vēlēties radīt kaut kādu laimīgās ģimenes ilūziju, jo domāju, ka apzinās, ka tas nav iespējams, ja abas puses to nevēlas.
Mani tāda uzstājība pat biedē.
Ir vēl viens mulsinošs fakts tajā, ka viņš centās man dot padomus, kas saistīti ar materiālo dzīves jomu un tas man bija pilnīgi nepieņemami, jo kā gan cilvēks, kurš finansiāli nav bijis klātesošs gadiem, varētu atļauties bārstities ar ieteikumiem.
Saprotu, ka nevaru pieprasīt ētisku attieksmi vai takta izjūtas esamību no kāda, kas ir atkarību mocīts..

Gribēju jau teikt, lai izskaidro viņam, bet tad izlasīju:

diemžēl ar viņu nav iespējams neko sarunāt, jo, kā jau minēju, viņš var būt ļoti uzstājīgs un neņemt un nerespektēt manis uzstādītās barjeras, turklāt alkohola psihožu brīžos var būt neadekvāts.

Tad neko. ''dod viņam sevi'' tik, cik šobrīd vari. Par pārējo turi atstatumā, nu grib dot padomus, lai dod, nav jau jāņem vērā. Gan jau nav to tik daudz. :D

Manam draugam ir līdzīga situācija kā autorei, bet atšķirība tā ka viņš piekrita atjaunot "ģimeni" . No malas ir sāpīgi skatīties visu, jo vienu nedēļu viņš solās ka nedzers un meklēs darbu atnāk ciemos ar kūku un pasēž parunā. Nākamajā dienā laužas iekšā dzīvoklī dzēris, apsaukā māti un uz lūgumiem doties prom atbild ar lamu vārdiem utt. Pēc dienas nāk atvainoties un solās vairāk tā nedarīt. Ir līdzīgi kā autorei ka visu laiku zvana raksta sms. Daļēji saprotu viņu jo gribas lai tēvs kaut vai 25os gados ir blakus un ir kā agrāk. Nezinu cik ilgi viņš pacietīs tās tēva izdarības, bet ir jau aizgājis tik tālu ka prasa naudu un ja nedod tad gandrīz vai grib sist.
Autorei ieteiktu padomāt cik tuvu pielaidīsi, jo pēc tam tas var sāpīgi atmaksāties.