Jauna diena un mīlestība pazuda

Jocīgi. Kas tik pasaulē nenotiek, aizmirsti un dzīvo tālāk :-)

Attiecības bija pusgadu? Dzīvot jau nedzīvojāt kopā?

Aizvadīts pus gads, bijis kā pa kalniem, gan prieks, gan bēdas. Pēdējais laiks bija vienreizējs - nekādu strīdu, lieliska komunikācija, tika runāts par ģimenes veidošanu utt.

Ir tādi cilvēki, kas nevar būt harmoniskās attiecībās. Ja nav ''kā pa kalniem'', tad viņiem liekas, ka nav jūtu. Tas visbiežāk nāk no bērnības - ja māte bija nepieejama vai mūždien dusmiga utml.
Tā bloķēšana arī uz to norāda - vajag drāmu.

Kādēļ ir jābloķē? Ja tā - kādēļ atstāj mani kaut kur? Es taču liku svētu mieru. Vai šis skaitās mūsdienu 21.gs vīrietis?

Grib, lai nerēgojies acīs. Un vai liktu mieru, nevar zināt. Un pēdējais jautājums jocīgs.

Pazīstama situācija, hah

Vienīgais, ko es vēlējos, lai cilvēks man ieskatās acīs un to pasaka,

Man žēl, ka Tev sāp, bet tiešām esi pārliecināta, ka vēlējies šo? Man liekas, lai kādā veidā šos vārdus teiktu, visticamāk otram (ja viņš/viņa ir pieķēries pametējam) būs sāpīgi. Nedomāju, ka tam ir kāds sakars vai tas ir vīrietis vai sieviete, varbūt pamešana, esot vienā istabā, būtu drosmīgāka, jo varētu dod atbildes Tev, kuras iespējams viņš īsti nezin pats vai negrib teikt Tev, bet pēc 6 mēnešu tikšanās (ja pareizi sapratu), kuras laikā vēl bija problēmas, varbūt vienīgais iemesls ir tāds, ka viņš vienkārši neredz jūs abus kopā. Un, ja tā - varbūt Tev tomēr būs labāk bez viņa? Virtuālais apskāviens gan no manis. Saprotu, ka sāp.

Jā, ir bijis tā, ka pameta caur sms un pēc tam, kad zvanīju, kā tāds nobijies pusaudzis necēla klausuli, jo, acīmredzot, nebija tik drosmīgs lai parunātu, kur nu vēl lai to visu pateiktu acīs. Jāpiebilst, ka pirms šķiršanās netika manīti nekādi sarkanie signāli. Attiecības bija labas, harmoniskas, emociju piepildītas. Tiesa gan, tikai pēc tam kad izšķīrāmies un es redzēju, ka cilvēks atgriezies pie vecā dzīvesveida, sapratu, ka, kā jau rakstīja Motivation, acīmredzot, tas, kas attiecībās pietrūka, bija ekšens, kādu nespēju dot - vecie draugi, vecie tusiņi, vecās atpūtas vietas. Nu, sākumā pāris dienas papinkšķēju, pēc tam paceltu galvu devos uz priekšu, saprazdama, ka šķiršanās no tāda cilvēka bija labākais, kas ar mani noticis.

Man liktos traki jocīgi, ja vīrietis pamestu ar sms pēc gada kopdzīves. Bet ja jūs tikai tiekaties un pat vēl nedzīvojat kopā- pusgada nav ļoti ilgs attiecību ilgums. Varbūt viņš nemaz nekad nemīlēja, jo parasti ap pusgadu vēl stabili turās rozā brilles. Nu noblokēja un noblokēja- lai nav tevi jāredz, un lai tu viņu neredzi- ko un ar ko viņš dara. Whatsapp jau neredz, kurā bārà ar Anniņu viņš tusē

Vienīgais, ko es nesaprotu - kādēļ nevarēja pateikt uzreiz tā kā ir? Kādēļ vajadzēja izniekot ne vien savu, bet arī otra laiku?
Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir jāatbild par saviem vārdiem un rīcību, varēja vismaz piezvanīt, taču cilvēks to nevar, viņš ir pārāk gļēvs. Sauksim lietas īstajos vārdos.
Esmu runājusi ar viņa ģimenes locekli, pēdējā laikā ieslēdzies sevī, jāmaina darbs, finansiālas problēmas.
Aizmirstu pateikt - kādu laiku viņš vairs nedzīvo Latvijā, viņam nebija iespējams atbraukt ciemos, tādēļ runājām, ka to varētu darīt es. Kad iesākās visas problēmas, pasūtīju biļetas, par sakarīgu cenu, protams. Viņam tie datumi nebija labi, pārliku uz mēnesi vēlāk, kas vēl prasa papildus līdzekļus. Tagad, meitenes, esmu palikusi ar biļetēm rokām, taču attiecību vairs nav. Vai viņu pašu tas nemulsina?
Viņš piebilda to, ka bez manis es būšu dzīvespriecīga, es smaidīšu, atradīšu savu princi, par kuru vienmēr esmu sapņojusi.
Paldies par atsaucību! :-)

Ņemot vērā pieminēto aplikāciju snapchat, tad minēšu, ka esat diezgan jauni un gadu ilgas attiecības ir iziešana kopā ārā, nevis dzīvošana kopā. Pie tādiem apstākļiem pamešana ar SMS man nemaz nešķiet tik jocīga. Pati esmu atšūta ar SMS, pati esmu pārtraukusi attiecības ar SMS savos padsmit gados.

Atbildot uz jautājumu diskusijas tēmā mīlestība nepazuda, mīlestības kā tādas nebija. Bija iemīlēšanās vai pat vienkārši simpātijas. Domāju, ka līdz mīlestībai jāizaug.

Man attiecībās ar tagadējo vīru vajadzēja vairāk kā pusgadu, lai tiešām saprastu, ka mīlu un pateiktu to viņam. Mūsdienās laikam viss citādāk - pusgada laikā paspēt gan iemīlēties, gan mīlēt, gan pārstāt mīlēt - godīgi sakot, neticu, ka tur bija mīlestība... (t)

Vienīgais, ko es nesaprotu - kādēļ nevarēja pateikt uzreiz tā kā ir? Kādēļ vajadzēja izniekot ne vien savu, bet arī otra laiku?

Ne vienmēr sajūta, ka pret otru vairāk nav jūtu, uzreiz ir prātā saprotama. Vienu reizi Tu pasaki, ka mīli viņu, viņš atbild Tev ar to pašu, kaut gan prātā iezogas doma, ka no sirds tas nebija, taču tam var būt citi iemesli. Pienāk nākamā reize, Tu saki, kā jūties un viņš atbild ar to pašu, bet nu jau nopietni saprot, ka kaut kas nav. Bet cilvēks negrib uzreiz attiecības pārtraukt vai Tevi lieki satraukt - mēģina uzlabot vai saprast, kas tas ir, kāpēc šādas jūtas radušās. Ja viņš tiktu galā ar to viens pats un attiecības turpinātu, Tu neko nebūtu ievērojusi un justos laimīga un uz attiecībām nekādas ēnas nemestos. Ja viņš vienu reizi Tev būtu pateicis, ka par savām jūtām nav drošs - Tevi un attiecības tas iedragātu neatgriezeniski, pat, ja viņš pēc tam tiktu ar sevi galā un attiecības turpinātu. Paskaties no cita skatupunkta.
Nobloķēšana gan šķiet tāda tīneidžerīga padarīšana. Bet varbūt viņam jauna drostaliņa uzradusies pie sāniem - whatsappā to neredzēsi, bet FB to vieglāk atkost. :-D
Lai vai kā - paskaidrot vismaz vajadzēja. Ja nepaskaidroja, tad rīcība tiešām tāda bezatbildīga.

Man bija līdzīgi, tikai caur sms pateica,ka viņam ir cita! Arī tiku nobloķēta visur,tā gan bija meitenes iniciatīva. Ko darīt? Priecājies ka tavā dzīvē ir par vienu 'ne vīrieti' mazāk!

Abi neesam nekādi padsmitnieki, abiem ir 20+, protams, neesam vēl tik pieauguši, taču ir sasniegts brieduma līmenis.
Analizējot šo visu, tik tiešām liekas, ka mīlestība ir tikusi sajaukta ar parastām simpātijām, pieķeršanos. Vajadzīgs laiks, lai ar vēsu prātu varētu uz to atskatīties un saprast.
Vēl dažas stundas pirms aiziešanas, viņš teica, ka mīl mani, viņam tik ļoti ir ar mani paveicies. Smieklīgi, ja tā padomā. Tik tiešām jāpriecājas, ka manā dzīvē vairs nav tāds cilvēks, man atbrīvoja vietu, kam labākam. Vienīgais, kas ir palicis, tie ir jautājumi, uz kuriem pamazām rodu atbildes. Vairs nekas. Nav pat palikušas dusmas vai nepatika, nekā, es sapratu, ka šādas negatīvas emocijas traucētu man pašai tālāk dzīvot mierīgi, kā arī, katrs dzīvē saņem to, ko ir pelnījis..:)
Kādēļ uzsvēru par snapčatu un wpp - tās bija vietas, kur mēdzām kontaktēties. Snapčatā - live, bildes, video, wpp - zvani, ziņas. No fb izdzēsās pats, taču ig nobloķēja gan, bet putniņi čukst, ka nav nācis klāt, ne piesekots jaunam cilvēkam, haha. Es nebloķēšu, jo neuzskatu to par vajadzīgu. Tas ir bērnešķīgi. Katrs cilvēks mūsu dzīvēs ienāk uz zināmu laiku un tikai tādēļ, ka mums vairs nav ejams viens ceļš, nenozīmē to, ka cilvēks vairs neeksistē. :-)

Žēl, ka tevi tā pameta. Protams, tev sāp sirds, bet paskaties no otras puses - viņš parādīja savu gļēvuļa dabu, vai velies būt kopā ar šādu gļēvulību vīrieti? Un kas tās par spēlītēm - vienu brīdi mīl, tad nemīl?! Lai gan šobrīd tu jūties nelaimīga, izskatās, ka viņš tev ir izdarījis pakalpojumu, labāk no šāda bailulīša tikt vaļā pēc 6 mēnešiem nekā izniekot gadus.

Taču kādu rītu viņš man pateica - Es Tevi vairs nemīlu, nemīlu jau kādu laiku, es skatījos acīs un meloju, nekad vairs nebūs tā, kā ir bijis. Aizmirsu piebilst - man tas viss tika pateikts caur īsziņu. Vienīgais, ko es vēlējos, lai cilvēks man ieskatās acīs un to pasaka, es vēlējos, lai viņš ir vīrietis, nevis truli slēpties aiz telefona ekrāna.

Kā tad īsti bija? pateica acīs vai tomer caur sms?
Nepārdzīvo, dažreiz nezināmu iesmeslu dēļ, mīlestība un jūtas var pazust un tam pat nevajag nekādu iemeslu. Dažreiz vnk tā notiek, ka otrs paliek kā izlasīta grāmata, kuru pārlasīt vairs negribas. Pašām arī tā ir bijis, un iemeslu, kāpēc jūtas pazuda, neesmu vēl šodien sapratis.
Vienīgi, muļīgi, ka tiki nobloķēta visos sociālos tīklos, liekas diezgan bērnišķīgi, bet cilvēki ir dažādi, bet varbūt pat atsevišķos gadījumos tas pat ir labāk, nebūs vismaz vēlme stalkot un pētīt kā tam otram iet. Vienīgais ko varu ieteikt ir aizmirst un dzīvot tālāk, ja vajag izraudies, dari lietas, kas tev uzlabo garstāvokli, nodarbini savu prātu, lai nav visu laiku jādomā par otru, nostādi sevi pozitīvas situācijas. Zinu, ka visi ieteikumi tev tagad varētu šķist nekam nederīgi, jo ir sāpīgi, bet kā saka, laiks dziedē visu, tas vnk ir jaizsāp, un jādzīvo tālāk, jo neko izdarīt tu tā pat nevari, tāpēc koncentrējies uz to, ko tu vari ietekmēt (savu garstāvokli, nedomāšanu utt), nevis uz to, ko tu nevari.

Es gan neuzskatu, ka bloķēšana ir bērnišķīga. Bloķējot tu izdzēs cilvēku no savas dzīves, jo īpaši tas ir noderīgi, ja ir kopīgi draugi un iespēja nejauši uzskriet nevēlamam cilvēkam virsū. Turklāt arī pasargā no tā, ka šis te cilvēks tevi stalkos - ok, nepasargā, kā mēs šeit redzam, kur putniņi čukst, bet vismaz apgrūtina. Es arī šādus tādus cilvēkus bloķēju. Jo īpaši tas ir noderīgi tad, ja atmiņas ir svaigas un galīgi negribi uzjundīt no jauna emocijas. Bērnišķīgi ir stalkot..

Man tā pati būtība pamest caur sms šķiet tāda "mīksta".:-D Nu , bāc, kā tā var, ok, piemēram pēc pāris tikšanās reizēm es to saportu, bet nu ne jau pēc gada. Tas ir "mīksti". Neesmu bloķējusi nevienu bijušo, kā arī viņi nav bloķējuši mani, svētkos ar dažiem mēdzam cits citu apsveikt, jo taču neesam sveši cilvēki. Man , personīgi, tas liekas savādi, nu neizravēsi tu to cilvēku no zemes virsas kā nezāli, īpaši , ja vēl ir kopīgi draugi.

Es saprotu tevi, man ari loti loti nepatik kad mani maldina, acis skatoties saka to, ko nedoma. Ta ir stulba sajuta pec tam uzzinat, ka tie bija vienkarsi meli. Ka lika priecaties un ticet tam ka nav. Nav svarigi, ka attiecibas nav ilgas... katram cilvekam, lai piekertos vajag citadu laiku, nav obligati japaiet gadiem. Es ari piekeros un saprotu ka jutos/nejutos gana atri.
Bet nu, turies, ar laiku paries, ja negrib, negrib, tatad nebija domats tev.