Sveiki!
Pēc mazliet asas diskusijas paliku viena ar viedokli, ka jaunībā ir normāli būt bez slimībām, kurā vairākums man ''samācija'', ka mēs visi esam ar defektiem. Tātad, runa nav par estētiskiem ''defektiem''- pārāk lielas/mazas ausis, krūtis, lūpas, deguns, ragi, nagi. Bet tieši par hroniskām slimībām, kuru simptomi mūs piemeklē katru dienu vismaz gadus piecus- kuņģa, kaulu slimības, alerģijas utt. līdz 25 gadu vecumam. Vai tad tiešām nebūt ar hronisku kaiti tīņu un agrajos divdesmit gados ir baigais retums?
1817
