Pirmajā brīdī šķita, ka mainījās tikai uzvārds un paraksts. Tad, pēc neliela laika sapratu, ka nu esam kaut kā vairāk/ciešāk/nopietnāk saistīti - tā teikt, ne tikai viens otra priekšā, bet nu jau arī sabiedrības/valsts/tuvinieku priekšā. Ar gadiem šo savienību sāku novērtēt vēl vairāk - gan ceļojumos, gan dzemdējot bērnus, gan darbavietā, gan mainot dzīvesvietu un valsti, kurā dzīvot - visur šis gredzens pirkstā un juridiskais dokuments par laulībām ir visu tikai atvieglojis, bijis kā tiešām labs bonuss un aizsargājis mūsu ģimeniskās tiesības, palīdzējis vieglāk panākt vēlamo un atvieglojis dokumentu vākšanu un pierādījumu meklēšanu dažādos juridiskos jautājumos. Un noteikti gadiem ritot fakts, ka mums visiem ir viens uzvārds - pastiprinājis šo ģimeniskuma un radniecības sajūtu. Arī šaubu zemapziņā, ka konkrētais vīrietis mani nemīl - nav, jo viņš mani izvēlējās kā to vienīgo un īsto, apprecēja un mēs visus šos gadus abi ieguldījām mūsu ģimenes veidošanā kā komanda. Nez vai es censtos tik ļoti, ja būtu tikai draudzene... Ne es gribētu bērnus dzemdēt tādā nestabilā un nenoteiktā savienībā, ne attiektos no savas karjeras un dzīves Latvijā, pārvācoties pie drauga uz citu valsti, ne n-tos gadus atbalstītu un paciestu visus untumus un otra nepilnības, es vnk neticētu, ka tas ir tā vērts, jo būtu tikai draudzene... "Draudzene" - ir tāds pārejas posms, manā uztverē. Jāpienāk brīdim, kad ir jāvirzās tālāk - uz nākošo līmeni.
210
