6. ... kad tas viss sākās?
Maira: reiz, kad vēl vidusskolā negāju, vienā vasaras dienā mazpilsētas apkaime sagadijās, ka nācu mājās no veikala. Iepriekšējā dienā bija pamatīgi lijis, un es gāju pa taciņu. Kas visas iepriekšējās dienās bija sausa, bet tagad tai pāri brāzmās paplats strauts. Izdomāju, ka iešu pāri pa taisno, jo līdz gajēju tiltiņam bija divu kilometru līkums... Gāju pāri - nebēdādama ne par sandalēm, ne par svārciņiem. Sandales (atceros- bija baltas ar siksniņām, bez papēža), un gaiši zilie svārciņi to apakšmalā kļūva slapji. Nez kamdēļ sajutu patiku, jo sandales ūdenī kļuva mīkstas un piekļāvīgas, bet nedaudz mitrie svārki deva svaiguma sajūtu/ todien bija sutīga diena. Bet līdz mājām viss jau bija sauss. Tas atkal bija Viņa Augstība Gadījums.
7. Pēc tam...?
Maira: reti, bet pa reizei tad jau ar mērķi iegāju netālajā upītē peldēties kleitā, kājās- lai pēdas nesatraumētu- bija krosenes. Vidusskolas laikā es tā darīju kādas pāris reizes ik vasaru. Jaunībā- bija citas prioritātes: darbs, ģimene, tad atkal darbs. Lieta piemirsās līdz brīdim, kad jau tīmeklī izlasīju vārdu "wetlook". Izrādās, pasaulē daudzi cilvēki mīl peldēties apģērbā... To viņi tā sauc, un līdz pat šim brīdim šis prieks tiek pasniegs kā šaurs fetišistisks interešu loks. Kam es ne visai piekrītu!