Un jēga no šitās tukšās spriedelēšanas? Teorētiski tas un šitas, teorētiski, teorētiski. Teorētiski mums visiem vajadzētu dzīvot kā nierei taukos. Dzīvē tik kkā viss ir savādāk, realitāte ir cita. Man tiešām, goda vārds riebjas šitāda muldēšana, kaut kādu gaisa piļu celšana un sapņošana par ideālo pasauli un kā visam būtu jābūt. Skaties uz realitāti un no tā arī tad meklē reālus risinājumus kas tādā Latvijā būtu iespējami.
Kādi pieņemami apstākļi? Pieņemami apstākļi bērnu namā? Vai tur viņam mīlestību iedos? Vai tikai normāli apģērbs, normāli pabaros, izskolos mūsu "fantastiskajā" izglītības sistēmā. Vai ar viņiem strādās gana daudz cilvēku kas spēj viņiem sniegt emocionālu atbalstu, psiholoģisku palīdzību, draudzību, mīlestību, sapratni utt...? Vai šos bērnus var ievietot normālās ģimenēs? Vai kāds viņus adoptēs? Un atbilde uz šo ir pat diezgan vienkārša. Nē! Jo pirmkārt Latvijā trūkst cilvēku, pirmkārt speciālistu, un vispār cilvēki kā tādi, kaut vai brīvprātīgie kas veltītu vienkārši savu laiku šiem bērniem, lai spēlētos, draudzētos, parūpētos kādā mirklī. Nav tik daudz ģimeņu lai visus tos bērnus vai lielu daļu, godīgi sakot pat mazu daļu, paņemtu dzīvot ģimenē. Par adopciju pat nerunāsim.
Tos bērnu neviens negrib. Ne vecāki, ne valdība, ne sabiedrība. Kādi labi apstākļi viņiem te ir iespējami?