tāpēc man tāda vēlme savu bērnu laist uz kādu sporta veidu (pat ja viņš negribēs, jo neatbalstu dīkdieņošanu pie planšetes - ļautu izvēlēties no dažādiem sporta veidiem tīkamāko).
Garām. Sports nav vienigais veids, kā saturīgi pavadīt laiku. Ja bērnam riebjas sports, tieši tādu pašu disciplīnu dod arī dziedāšana ansamblī, teātra pulciņš, mākslas nodarbības, dejošana... Jebkas, kas ir jāapmeklē regulāri. Spiežot bērnu nodarboties ar to, kas viņam nepatīk, Tu kļūsti par ļauno vecāku bērna acīs un tad tik pagaidi pusaudžu gadus, atspēlēsies ar uzviju. Vēl jārespektē fakts, ka bērna intereses var mainīties un tas, ka viņš gadu cītīgi gāja uz futbola nodarbībām, nenozīmē, ka intereses pēkšņi nevar mainīties uz teātri, piemēram. Lai saprastu, cik nopietni tas ir, strādā elementāra metode - bērnam esošajā pulciņā jāpaliek vēl mēnesi. Ja arī pēc mēneša gribēs prom no futbola un uz teātri - jāmaina nodarbības. Tas bērnam dod iespēju nodarboties ar to, kas viņu interesē un vienlaicīgi iemāca, ka nevar visu pamest, ja pēkšņi sagribas.
es kā pieaudzis cilvēks virināju savu muti un runājos ar tās pašas meitenes mammu.. ar muguru pret bērniem!
Tātad pēc būtības pieaudzis cilvēks, kas pat neskatījās līdzi, ko dara trīsgadnieks, kura problēmu risināšanas māka ir pašos pašos aizmetņos (Jā, bērns apzināti līdz tam nesaprot, ka viņam ir problēma un ka tā ir jāatrisina, bet vienkārši instinktīvi dara kaut ko uz dullo), bet, kad bērns atrisināja problēmu veidā, kādā redzēja to iespējamu, vēl saņēma sodu par to, ka pieaugušais, kam bija viņam jāpalīdz un jāparāda, kā tāda situācija jārisina, bija pārāk aizņemts trinot mēli ar citu pieaugušo, kas arī neuzskatīja par vajadzīgu iejaukties situācijā. Ja tai meitenei kas būtu noticis, vainīgs nebūtu trīsgadnieks, bet gan tie divi pieaugušie, kam nelikās aktuāli sekot līdzi vai bērni nedara ko muļķīgu. Es to arī par meitenes māti, jo arī sešgadnieks vēl ne līdz galam apzinās savas rīcības sekas, ja vien ar konkrētu situāciju nav bijusi saskare iepriekš.
***
Ne sišanu, ne arī kaut kādu uzšaušanu vai jebkāda cita veida vardarbību neatbalstu. Audzināšanā ir jābūt stingram, bet ne jau tirānam. Ja esi savam bērnam autoritāte, bērns klausīs arī bez vardarbības. Ar nožēlu jāsaka, ka daudzi pieaugušie nesaprot, ka, lai kļūtu par autoritāti bērnam, pašam ir jākļūst par tādu cilvēku, kuru par autoritāti tiešām gribētos uztvert. Tas nozīmē to, ka arī pieaugušajam ir jāspēj būt konsekventam, nevis tikai jāpieprasa tas no bērna. Ja vakariņas ir jāēd pie galda, tad pie galda ir jāēd visiem (Ja visiem pie galda nav vietas, tad kaut vai rindas kārtībā), nevis tētis drīkst ēst dīvānā. Bērnam šāda dalīšana nav saprotama. Un tas ir tas grūtākais - disciplinēt sevi, vismaz kamēr bērns ir blakus un redz. Bērns kā papagailis atdarina to, ko redz darām vecākus. Sodīt bērnu par to, ka pati sevi neesi savākusi kādā brīdī un bērns to ir noskatījies? Vēl jo vairāk, bērnu sodot (Atņemt planšeti uz nedēļu arī ir sods, tas tām, kas domā, ka ja nesit, tad jau nesoda vispār) ir jāievēro tāda lieta, ka pirmajā reizē, kad bērns kaut ko izdara nepareizi, viņš neapzinās savas rīcības nepareizību, tāpēc sodīt viņu par to, ko viņš nav zinājis, ka tas ir kas slikts, nav labi (Te nestrādā tas, kas uz pieaugušajiem, kur nezināšana neatbrīvo no atbildības). Pirmajā reizē ir jānoskaidro bērna rīcības motīvi, jāpaskaidro, kā būtu bijis pareizi rīkoties tādā situācijā un kāpēc izdarītais nav labi, un jāinformē, kādas būs sekas, ja darbība atkārtosies. Tieši tādā secībā. Ja atkārtojas - piemērot sodu, par kuru ir brīdināts un no tā neatkāpties.Tā ar jebkuru nevēlamo uzvedību.
Uzdevums nav viegls, bet - ja reiz izvēle kritusi par labu bērna nākšanai pasaulē, neviens neko vieglu arī nav solījis, tas tā kā būtu jāsaprot.
90
