Vai pieļaujami miesas sodi attiecībā pret bērniem/pusaudžiem?

Dārta, nu, slima vai neslima, bet varbūt tava meita arī pati būtu provocējusi uz tādu uzvedību.
Mans puika starpcitu tikai būs trīsgadnieks, bet viņai tūlīt 6 gadi. Viņa viņu nelaida ārā no trepju telpas, bet kad viņam izdevās izkļūt, tad pagrūda to meiteni malā, lai tiktu ārā. Tā, nu, sagadījās, ka tur daudz netrūka no tā akmens.
Knaps 3 gadnieks nav baigi spriestspējīgs kur un kā grūst. Kad grūž, tad grūž! ;-)

Nē, nav pieļaujama ne fiziska iespaidošana, ne emocionāla bērna pazemošana, lai arī cik 'viegla' tāda bērna ietekmēšana šķistu.
Bērns ir nācis pasaulē, lai mīlētu un tiktu mīlēts - nelīdzvērtīga attieksme jeb audzināšana ar sodu un uzpirkšanas metodēm ir pašu vecāku neprasme mīlēt, cienīt un mācīt(ies).

Es sevi galīgi neuzskatu par dumju , jo man var kaut ko izdīkt un man var izlūgties, konfektes, mīļāko kafejnīcu , vēl stundiņu parkā utt, bet ir lietas kuram ir kategorisks nē , nevar transportā skraidīt , klaigāt, traucēt citiem , nevar mētāties ar ēdienu u.t.t Dažreiz es speciāli piekāpjos meitai , jo zinu cik salda ir uzvaras garša, kad kaut ko ļoti gribas panākt. Man šķiet , ka mana panākumu atslēgta ir tas , ka es vienmēr pret viņu izturos kā pret līdzvērtīgu. Es tiešām nemāku runāt ar bērnu kā īpašāk , saku visu kā ir , tāpat kā teiktu pieaugušajam. Bet es esmu pārliecināta , ka ar visiem tā nevar , man druškai ir 8 gadus vecs puika , man brīžiem šķiet , ka mana meita ir pieaugušāka par viņu. Čalim 8 gadi , bet vel turas pie manas brunčiem , trakāk nekā mana 4 gadniece. :-)

Wee, tu taču saproti, ka “dumja” attiecināju tikai uz kategorisku nē. Vai arī bieži redzētais variants - soda anulēšanas izdīkšana. Piemēram atceros kā viena māte nedarbu dēļ dēlam aizliedza visu dienu spēlēt planšeti. Šamais pabrēca un puika jau pēc 30 min spēlēja planšeti. Nepieļaujami! Pēc tam nav ko brīnīties ka bērni nerespektē vecāku. Un tā ir tikai un vienīgi vecāku vaina un dumība.

Sodu neanulēju, bet var dabūt "pirms termiņa atbrīvošanu" ,ja vaina ir apzināta, nožēlota un situācija izlabota. Bet nu mani nenormāli kaitina neadekvātās kliegšanas, man uzreiz ir ignors un kamēr nenomierinās klāt var nenākt, bet nu man tāda bļaušana ir bijusi vien pāris reizes un tad ātri saprata ka neies cauri.

Esmu kategoriski PRET emocionālu un fizisku vardarbību pret bērnu. Pati bērnībā esmu pieredzējusi gan vienu, gan otru. Biju dikti nepaklausīgs bērns, vārīju ziepes un vēl tagad atceros, ar kādu nežēlību mamma mani pēra par nedarbiem. Šis ir iemesls, kādēļ man nekad nav bijušas, nav un nebūs siltas jūtas pret vecākiem. Mums ir normālas attiecības, komunicējam, finansiāli viņus atbalstu, bet neizjūtu nekādu mīlestību pret vecākiem.
Bērnu man nav, taču esmu savulaik par auklīti strādājusi, tāpēc kaut kāda pieredze tomēr ir. Toreiz vecāki uzsvēra, ka kategoriski neatbalsta pēršanu un es nekad arī neatļāvos pret bērniem pacelt ne balsti, ne roku. Man bija citas metodes - ja auklējamie kļuva nevaldāmi, tad vienkārši pateicu, ka nerunāšu un nespēlēšos ar viņiem, neiešu ārā uz spēļu laukumu utt. Pēc brīža paši asarām acīs nāca mīļoties, jo nepatika viņiem tas, ka ignorēju viņus.

Ja soda mērs tiek izrunāts kopistiski un bērns pats nonāk pie secinājuma, vai arī vecāks saprot, ka dusmās ir uzstādījis neizpildāmu sodu, vai pārāk bargu, tad ir jāatvainojas, jāpaskaidro kļūda un atkal jāvienojas, tā ir cita runa, tā ir kompromisu un risinājumu mācīšana. Bet vienkārši uzstādīt sodus un pēc tam par tiem aizmirst vai atļauties izdīkt ar asarām vai šantāžu soda anulēšanu ir ļoti nepareizi

Neatbalstu nevienu miesas sodu, arī uzšaušanu pa pakaļu.
Pati esmu gan pērta ar siksnu, novelkot bikses veicumā, kad kailums bērnam jau ir liek justies neērti, gan pa seju ar dvieli iepļaukāta.

Mans bērns tikai vienreiz izdarīja kaut ko tādu, ka aiz šoka un dusmām uzšāvu pa pakaļu.

Kategoriski esmu pret jebkādu vardarbību- fizisku un emocionālu. Tomē, ja reizi mūžā afekta stāvoklī ir vienu reizi ar roku iesitis palielākam bērnam pa dibenu, neko traģisku nesaskatu. Ir reizēm situācijas, kad bērns pārbauda robežas un nonāk tādā apziņas stāvoklī "gribas kādu pakaitināt, paskatīties kas notiks, kad nokaitināšu" un ja tas notiek brīdī, kad vecākam abas rokas aizņemtas (iepirkumu maisi, zīdainis) un ir reāli bīstama situācija- karsts grils, aka, šoseja, tad drīkst gan uzbļaut, gan paraut aiz rokas malā no bīstamā objekta, gan, ja tas nelīdz, uzšaut ar roku pa dibenu, lai nekavējoties pārtrauktu bīstamo uzvedību. Sišana kā audzināšanas metode, sods ir pilnīgi garām. Sist ar priekšmetiem, vilkt nost bikses- tas ir slimi. Kaktā likšanu arī neatbalstu. Tepat ir pierādījums- ja pliķis pa dibenu ir bijis 1-2x mūžā, kad bērns APZINĀTI kaitinājis vecāku, netiek ņemts ļaunā un traumu nerada.

Mamma ne reizi nav pacēlusi roku ne pret mani, ne brāli, arī emocionālās vardarbība nav bijusi, balsi arī nekad nepacēla. No tēva gan 2 reizes dabūju, abas reizes atceros par ko, un vēl šajā vecumā uzskatu, ka tas bija nepelnīti. Nekliedza, bet izteica citas aizskarošas frāzes. Bet tā kā vecāki daudz strādāja, tad bieži mūs pieskatīja vecvecāki. Oma bieži pēra gan uzšaujot pa pakaļu, gan ar siksnu, gan ar kaut ko, kas dusmās pagadījās pa rokai. Visbiežāk abus, reizēm tikai brāli, jo vecāks. Īpaši nešķiroja, kurš bija vainīgs. Vēl tagad atceros tās dusmas acīs, likās, ka viņai pilnīgi rokas trīcēja, kad ķēra pēc siksnas vai dvieļa. Atceros, ka mamma šādu audzināšanu neatbalstīja, bet neko diži darīt nevarēja, jo iet prom no darba, lai mūs pieskatītu, nevarēja. Nešķiet, ka tas būtu atstājis kādas sekas, tik vien kā vairākas reizes bērnībā sāku raudāt, kad izdarīju netīšām ko sliktu, piemēram, kad netīšām saplēsu māla medus podam vāku. Raudāju, jo bija bail no soda.
To visu atceroties, un zinot to, ko vardarbība (gan emocionāla, gan fiziska) nodara bērna psihei, pat tādas šķietami nevainīgas lietas, ko daudzas šeit attaisno, neuzskatu par pieļaujamu variantu, lai arī ko bērni būtu izdarījuši.
Starpcitu, brālis nesen ar omu mēģināja runāt par šo, viņa atbildēja, ka tad esot bijuši citi laiki, tādēļ tas bija pieļaujami. Visi tā esot audzinājuši bērnus. Nekādu nožēlu par to neizjūtot.

Mana mamma arī sišanu attaisnoja ar to, ka bērnībā viņi ar siksnu vien tika audzināti, tad nu viņai likās normāli, ka arī savus bērnus var sist. Tāpat mamma mēdza nelaist mūs uz draugu jubilejām vai vienkārši ciemos ar tekstu, ka arī viņu reti kad laida. Un es esmu bezgala laimīga, ka es neesmu pārņēmusi šos uzskatus no saviem vecākiem, kuri pauž "mūs tā audzināja, tāpēc arī mēs tā audzināsim", bet gluži pretēji - es nemūžam negribētu, lai maniem bērniem par mani kā mammu ir tādas atmiņas un sajūtas, kādas man ir par savējo. (t)

Esmu savā laikā dabūjis gan no vecākiem, gan no skolotājiem.
Smagākais bija kad par nedarbiem skolotāja ar dūrēm sadeva pa seju.
90% gadījumu tas bija pelnīti un toreiz īpaši par to nepārdzīvoju. Vairāk baidījos lai viņa nepastāstītu vecākiem manas sadarītās lietas.
Cik atceros, tad jā, meitenēm, tā skolotājas izdarība bija katastrofa, tad puikām (vismaz dažiem) bija ne silts, ne auksts no tā.
Vardarbību neatbalstu, runāšana ir labāks risinājums, bet kādreiz uzžaut pa dibenu bērnam nav tik traki.

Nē, neatbalstu. Nekādā gadījumā. Pilnīgi izslēgts.
Neskaitās paraušana malā ja ir paaugstināta bīstamība un līdzīgas situācijas
Esmu bērnībā izbaudījusi kā ir dabūt pa kaklu, gan stāvēt kaktā, gan dabūt ar siksnu pa dibenu| muguru gan emocionalu vardarbību, ka esmu sliktāka nekā citi, kaimiņu Anniņa tik gudra izrēķināja uzdevumu, bet tu esi stulba neaptēsta padibene ( jā, tā nu mana mīļā “mammīte” ) teikusi un vēl rupjākiem vārdiem.
Lieki piebilst, ka atsvešinājos no klasesbbiedriem, kļuvu par vienpati, un visam pievienojās pamatīga apcelšana skolā gan fiziska, gan emocionāla
Rezumē: zināju, ka man 20+ gados būs sekas tam un reku viņas arī ir. Cīnos ar pašvērtējuma problēmām, nepilnvērtības sajūta, depresija, VD, pārlieku liels perfekcionosms. Vēl tagad asaras tek vien par to domājot.
Esmu viņai to teikusi un mani izbrīna viņas atbilde ~piedod~ jā, viņa iedomājas, ka pateiks piedod un viss izgaisīs kā uz burvju mājiena. Un iedziļināties viņa tajā negrib. Ienīstu šo seklo domāšanu.
Mjā..paskatoties tagad uz sevi varu tik pateikt to, ka vardarbību NE-at-bal-STU

Neatbalstu.
Bērnībā, stāvot stūrī, nekad neapdomātu to, ko esmu noziegusies! Tā vietā štukoju citas lietas un pētīju ornamentus tapetēs, jo bija dikti garlaicīgi. :D mamma gan jau domāja, ka tas ir ko devis, ja jau pec tam pateicu, ka nožēloju :D neko tas nedod :)

Manas pirmās nopietnās bērnības atmiņas par tēvu ir, kā viņš mani slānīja ar žagariem un šausmīgi kliedza. Un visādi citādi emocionāli terorizēja, kliedzot, apsaukājot, cenšoties iemācīt kaut kādu savu noteiktu kārtību mājās. Tagad mums ir normālas attiecības, viņš ir ļoti mainījies, bet atmiņas es izmainīt nevaru. Līdz kādiem 13-14 gadiem es naktīs bieži raudāju, jo domāju, ka vecāki mani ir adoptējuši, tāpēc tā izturas.
.
Manu draudzeni tēvs nopēra kādu 20 gadu vecumā. Tas man šķiet perversi slimi (t)

Uzšaušanu pa dibenu neuzskatu par vardarbību. Bet - to pieļauju tikai attiecībā uz tiešām maziem bērniem, nu tā - līdz 4 gadiem, retos gadījumos, nevis kā regulāru sodu. Piekrītu te paustai domai, ka morālā vardarbība ir daudz briesmīgāka - un tās nu sabiedrībā netrūkst pret visa veida vecuma bērniem (un ne tikai bērniem).
---
Es te kā reiz Latvijā ciemojoties novēroju, ka mātes ar saviem bērniem nemāk runāt (pat ar jau pieaugušiem bērniem). Tie teksti... (t) Reta uzšaušana pa dupsi mazam bērnam ir nieks, salīdzinājumā ar to, ja tevi visu mūžu vecāki uzskata par deģenerātu, kuru izsmej un pazemo vārdiski. Te jau diskusijā arī parādās - par pelnītu pērienu nedarba dēļ nevienam nerodas traumas, traumas radas tad, ja pēriens ir vienīgais līdzeklis vecāku dusmu/sliktā garastāvokļa/neveiksmju privātā dzīvē/kaut kādas aprobežotas domāšanas (jo visi tā dara) izpausmei gadu garumā.

Nekad nesapratīšu to domāšanu, ka bērns nav cilvēks. Tas ir šausmīgi. Agrāk tikai tā audzināja bērnus. Pret pieaugušajiem mēs kaut kā neatļaujamies lielu daļu to darbību, ko atļaujamies pret bērnu. Bet bērns ir neaizsargāts, viņš ir jāmīl un par viņu jārūpējas. Un ar to es nedomāju izlaišanu, ko daudzas izsecina, padzirdot tikai vienu frāzi.
Bērns ir tāds pats cilvēks, kā visi pārējie; nekāda veida vardarbība nav akceptējama. Ar viņu ir jārunā, jāmēģina atrast pareizā pieeja un jābūt konsekventam attiecībā uz saviem lēmumiem, uzskatiem un to, kas ir atļauts un kas nav. Vai mēs darbā atļaujamies kliegt un iekaustīt kolēģi, kas nedara tā, kā mēs vēlamies?!
Un tās meitenes, kas apgalvo, ka uz viņām nekādas sekas nav atstājusi vardarbība bērnībā, viņas to vienkārši neapzinās un nav spējīgas atzīt sev un kur nu vēl pārējiem.
Viens piemērs no manas bērnības, kuru atceros ar sāpēm un kas ir atstājis sekas, kaut gan to liela daļa ne par kādu vardarbību neuzskatītu. Man ģimenē visi brīvi runā krieviski, bērnībā līdz 6 gadu vecumam pavadīju laukos, kur vispār nezināju par tādas krievu valodas eksistenci, ar to saskāros tikai pārceļoties uz pierīgu un sākot iet skolā. Kad sāku mācīties krievu valodu, mājās mani apsmēja par smieklīgo akcentu utt Tas atstāja sekas uz pārliecību un to, ka vienkārši nerunāju, nespēju neko pārspļaut pār lūpu no nenormāla kauna. Un patiesība bija tāda, ka mana krievu valoda bija daudz labāka kā citiem bērniem, piemēram, manam brālim; to ģimene atzina tikai vēlāk. Sekas? Tikai tagad tuvu pie 30 esmu praktiski atbrīvojusies no bailēm runāt krieviski un nekautrēties.

Te tika pieminēta iepļaukāšana seksa laikā - nezinu vai tas ir labi vai slikti, taču varu atklāt, ka man ir fetišs uz agresīvu seksu ar visām iepļaukāšanām utt. (s) Reiz meklējot tam izskaidrojumu, uzdūros skaidrojumam, ka tas ir ļoti cieši saistīts ar vardarbību pret bērnu bērnībā...

Kliegšana vai runāšana stilā "tu tur tāda un šitāda" tiešām man liekas viena no ļaunākajām lietām, ko vecāki varētu darīt. Vārdi dzeļ daudz spēcīgāk par dūri.

freya , mani tracina maigs sekss. :-D Es nezinu vai tam ir kādas saknes bērnībā, jo pērta netiku, bet man ļoti uzvelk iepļaukāšanas, bet ne pavisam rupjas, liekas, ka piešķir odziņu. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Nopērt meitu 20 gados man arī liekas kaut kas ļoti jocīgs un nepareizs, par kādu audzināšanu tad tur var runāt. :-|