Nepastāvīga kopdzīve

Domāju, ka attiecības var izdoties, ja abi to ļoti vēlas, ja vēl īpaši saki, ka nākamgad jau plānošana par kopdzīvi varētu izdoties.
Es ar savu iepriekšējo draugu tikāmies 1-2x nedēļā (parasti 1x nedēļā) divus gadus, jo arī mācījāmies un dzīvojām atsevišķās pilsētās.
Galvenais, lai jums abiem ir patiesas jūtas un kopīga vēlme dzīvot kopā! :-)

var izdoties :) atkarīgs kādi jūs abi esat. ir cilvēki, kam nevajag kopdzīvi. man nevajag. man patīk mana vienatne, man patīk satikt mīļoto dažas reizes nedēļā, bet patīk arī telpa sev vienai. līdz šim viss izdodas :)

Vai pēc jūsu domām, attiecības bez pastāvīgas kopdzīves var izdoties?

Var izdoties, un var arī neizdoties. Kamēr tiekaties 1-2 dienas nedēļā (vai ilgāk), viss ir skaisti, jo zināt, ka īpaši daudz laika kopā jums nav dots, un jāizbauda tas laiks, kamēr var. + Tā ilgošanās, gaidīšana.
Vairāk domāju par to, kā būs, kad sāksiet dzīvot kopā. Vai nebūs tā, ka viens otram izjauksiet kaut kādu ikdienas kārtību, lietas, un beigās sāksiet viens otru tracināt un krist uz nerviem? Šķiet, ka šādā situācijā, kad tikšanās pārsvarā notiek tikai 1-2 dienas nedēļā, jūs nepaspējat viens otram pielāgoties un izbaudīt sadzīves problēmas.
Nezinu.
Ceru, ka jums viss izdosies :)

Vai tad pirmīt neplānoji jau kāzas? Un pat neesat kopā dzīvojuši...nu gluži kā viduslaikos...cik romantiski.....

Vai ta neilgu laiku atpakaļ nebiji uztaisījusi diskusiju kā pa 1000 eur uzrīkot kāzas? Pēc kāzām arī dzīvosiet katrs savā galā, lai nevienam nebūtu jāpamet labi apmaksātais darbs?

Pēc kāzām arī dzīvosiet katrs savā galā, lai nevienam nebūtu jāpamet labi apmaksātais darbs?

Jau rakstīju, ka pēc gada beigsim studijas. Tad būs vieglāk pielāgoties.

nu gluži kā viduslaikos...cik romantiski.....

Tas ir mūsu pašu ziņā. Nepiekrītu stereotipam - jāprecās tikai pēc kopdzīves. Tie paši kristieši - precas mazāk kā pēc gada pazīšanās, un vispār nevainīgi, kopā nedzīvojuši, varbūt pat neskūpstījušies..

Tie paši kristieši - precas mazāk kā pēc gada pazīšanās, un vispār nevainīgi, kopā nedzīvojuši, varbūt pat neskūpstījušies..

Doma jau cēla un izcili romantiska..bet ko tad, ja izrādās, ka jums galīgi nesader? Visu dzīvi zem segas raudāt, jo šķirties tak nevar?!

Domāju, ka visam jābūt ok, ja ir nākotnes plāns un pēc tā gada būtu iespējams dzīvot kopā. Ja abiem tas apmierina, tad tik uz priekšu!

Par kāzām vispār jādomā ir tad, kad uz šīs diskusijas jautājumiem atbilde ir skaidra. ;-) Vai arī jautājumi un šaubas radušās, jo esat ķērušies pie kāzu plānošanas?

Plāno kāzas un forumā jautā, vai attiecībām ir nākotne... Njā :D

Vai arī jautājumi un šaubas radušās, jo esat ķērušies pie kāzu plānošanas?

Drīzāk jau tā. Pirms vēl neplānojām, nebiju tik dziļi aizdomājusies un izanalizējusi pašreizējo situāciju.

Katrs dzīvojat savā pilsētā?
Tas jau ir atkarīgs no katra. Kuram ir pacietība gaidīt , kuram ne.

Tas ir mūsu pašu ziņā. Nepiekrītu stereotipam - jāprecās tikai pēc kopdzīves.

Kopdzīve pirms kāzām - tas ir veselais saprāts, ne stereotipi. Veselais saprāts tieši vajadzīgs tādām meitenēm kā Tu, kas pati neko par savu dzīvi nesaprot un forumā mēģina atrast atbildes uz jautājumiem, kurus pati nespēj izprast. Ja apprecoties nepametīsi forumu, es paredzu te noteikti būs tēmu triloģija no Tavas puses :) (vispār man aizdomas, ka Tu nesaproti, ko runāju, bet tas nekas...)

Tie paši kristieši - precas mazāk kā pēc gada pazīšanās, un vispār nevainīgi, kopā nedzīvojuši, varbūt pat neskūpstījušies..

Nevainīgi? Mēs par lielāko daļu kristiešu runājam? Vai tomēr jau pārcēlāmies uz viduslaikiem? Cik romantiski!!!

Plāno kāzas un forumā jautā, vai attiecībām ir nākotne... Njā

Tad kad laulība juks pa vīlēm, varēs vīram acīs bāzt, ka JĀ, forumā meitenēm bija taisnība. Būs spēcīgs arguments, kad pašai nebūs no sevis ko teikt.

Jā, manuprāt, attiecības bez pastāvīgas kopdzīves var izdoties. Bet agrāk vai vēlāk tā kopdzīve ir nepieciešama, lai iepazītu otru tā pa īstam un saprastu vai ar šo personu varu sadzīvot jeb ne.
Es nekad neesmu steigusies ar kopdzīvi un esmu izbaudījusi randiņu periodu. Ar pirmo puisi 2 gadus dzīvojām katrs savā pilsētā un 3 pēc tam nodzīvojām kopā. Ar vīru pirmo pusotru gadu nodzīvojām šķirti un tikai pēc tam uzsākām kopdzīvi. Teikšu no savas pieredzes - man kopdzīves uzsākšana vienmēr ir nobeigusi daļu romantikas. Bet ar rozā brillēm jau visu attiecību laiku tāpat nenostaigāsi :)

Ja katru tas apmierina, tad varat turpināt tādas attiecības. Ir savi plusi un mīnusi. Mana paziņa jau vairākus gadus atrodas šādās attiecībās. Teica, ka viņai tā esot vieglāk, jo divi strādā un nevar vēltīt laiku savam partnerim. Bet viņiiem ir labas un tuvas attiecības.
Bet tev pašai jāatbild uz jautājumu, vai tu gribi šādas attiecības. Tas ir normāli, ka uznāk skumjas. Dzīvojot kopā visu laiku, man dažreiz arī uznāk skumjas, neskatoties uz to, ka tuvs cilvēks ir blakus.

Man ir tik ļoti līdzīgs stāsts kā autorei!Gandrīz indentisks!
Šobrīd strādāju un studēju, draugs strādā. Katrs dzīvojam savā pilsētā, draugs strādā vienā vietā ujn dzīvo citā. Tiekamies tikai nedēļas nogalēs-piektdienas vakarā, sestdien, svētdien, un tā katru nedēļu. Ilgākais laiks kopā bez pārtraukuma ir 2 nedēļas jeb 14 dienas. Un tā jau vairāk kā gadu.
Diemžēl neko mainīt nesanāk, jo man jāpabeidz studijas, pēc tam varēs domāt. Pietam ārpus Rīgas darba iespējas ir mazas, auto tiesību man pagaidām nav. Draugam ir dzīvoklis un labi apmaksāts darbs, arī izmaiņas tuvākajā laikā neplānojas.
Un katru dienu domāju par kopzdzīvi, jo viegli tas nav.

Vai pēc jūsu domām, attiecības bez pastāvīgas kopdzīves var izdoties?

Un kāpēc nevarētu pastāvēt attiecības bez pastāvīgas kopdzīves? Taču tik daudzi pāri ir kopā un veido attiecības no attāluma. Viss ir iespējams, ja labi grib un ir savstarpēja uzticība :-)
Izbaudi šo periodu, jo kad sāksies kopdzīve, rozā brilles un taureņi kritīs. Nāks ārā viss kas ir saslēpies cilvēkā. :-) tāpēc arī vienmēr pirms kāzām ir jāpadzīvo kopā, jo kopdzīves laikā atklājās cilvēka patiesā būtība un niķi stiķi kurus veiksmīgi slēpa ;-)

Ar savu vīru esmu kopā no jau no vidusskolas gadiem, kas nu jau ir n-padsmit gadi... Vairākus gadus mums bija nepatstāvīga kopdzīve. Katrs studējām un strādājām citā pilsētā, turklāt pirmos studiju gadus vecāki vēl finansiāli atbalstīja. Patstāvīgu kopdzīvi uzsākām tikai pēc vairākiem kopā būšanas gadiem. Manuprāt, viss atkarīgs no vecuma. Tajos ~17-23 gados tas viss bija normāli un pieņemami. Tagad ~30 gadu vecumā gan noteikti neveidotu/neturpinātu attiecības, kuru pamatā ir ilgstoša nepatstāvīga kopdzīve.

Mums ir tā, ka dzīvojam dažādās valstīs. Iepazināmies pirms nedaudz vairāk kā gada un tiekamies reizi 2-3 mēnešos. Sākumā negribēju veidot attiecības, jo likās nereāli, bet tad satikāmies vienreiz, otrreiz, pēc katras tikšanās jau plānojām nākamo, un tā jau gads pagāja.
Kopā kaut ko domāt varēsim tikai vēl pēc gada, kad draugs pabeigs studijas, jo dzīvesvieta būs jāmaina mums abiem.
Protams, tikšanās vienmēr ir ļoti foršas pēc tik ilga laika šķirti. Tajā pašā laikā ari zinu, ka cilvēku vislabāk var iepazīt, dzīvojot kopā, kur ātri parādās visi plusi un mīnusi, kamēr mums šādas iespējas nebūs divus gadus. Tiekamies parasti uz nedēļu, max bija 4 nedēļas. Bet tapat nav pietiekami, jo tomēr ilgi kopā nav būts un tad ir prieks un liekas tik daudz kas jāpagūst, ka attopies, kad jau jābrauc prom. Tā kā, citreiz iedomājos, ja nu sāksim dzīvot kopā un izrādīsies, ka nevaram sadzīvot, tad tomēr tik daudz laika būs zaudēts. Bet nu ceru uz to labāko un tad jau redzēs, kā būs :-)

Neveidotu sadas attiecibas. Neregulari randini, saskriesnas, kopigas izklaides - ja, bet par partneri to nesauktu un butu parliecinata, ka esmu brivas sievietes statusa.