Nav automašīnas

Kad ar draugu iepazinos, viņš bija tiko atbraucis no ārzemēm un loģiski, Latvijā viņam nebija nekā, ne mašīnas, pat māju nebija :D
Bet man tas vispār netraucēja, drīz vien ievācās pie manis un nu jau mums ir gan auto gan savas mājas un viss pārējais :D

Neredzu problēmu - te tas auto ir, te tā nav un pēc laika ir cits. Zinu vairākus vīriešus, kas pārvietojas ar sabiedrisko, jo tā ir ērtāk - Rīgas centrā mašīnai stāvvietu atrast nav viegli un sastrēgumos stāvēt arī nav vēlmes, tāpēc brauc ar sabiedrisko.

Kad dzīvojām Rīgas centrā - nebija vajadzības pēc mašīnas. Viss bija ar kājām ejot sasniedzams. Gan darbs,gan veikali utt. Tagad,kad ir bērns ir arī mašīna jo pārcēlāmies no centra uz vietu,kur svaigāks gaiss.

Man ir tiesības un mans auto, vīrietim nav tiesību. Tā arī dzīvojam :-D
Viņam vienkārši nepatīk ne vadīt, ne rūpēties par mašīnu, viņam "nestāv" uz dzelžiem.

Esmu satikusies. Paziņu lokā ir pārs vīriešu bez auto, kas brauc ar velosipēdu, taksi, sab. transportu, un nemaz netaisās šajā jomā kaut ko mainīt. Tas tomēr ir atkarīgs no dzīves veida un dzīves vietas. Jo nu tiešām - centrs, sastrēgumi, parkinga neesamība - nu kam to vajag? Savukārt gadījumos, kad no dzīvesvietas līdz darbam, veikalam, skolai tālu un ilgi un dikti jākratās pārbāztā autobusā, nu tad vajag gan.

Man tiesību nav, vīram ir, bet ja nebūtu, tas nekādi nemainītu manu attieksmi pret viņu. Tas tik stereotips, ka visi vīrieši ir kā apmāti ar mašīnām. Ir cilvēki, kas nespēj vadīt auto, tas sagādā viņiem lielu stresu. Pazīstu neiroķirurgu, kurš ikdienā veic sarežģītas operācijas un ar savu algu mašīnu noteikti var atļauties, taču brauc ar sabiedrisko transportu, jo nespēj sēdēt pie stūres bez panikas.

Kad sāku ar draugu satikties un dzīvot kopā, nebija viņam mašīna, nekādu diskomfortu nejūtu, vienkārši pielāgojamies tam, nu tagad jau gadus 4ir, protams ir forši, bet arī nebūtu problēmas nebūtu:-)

Grūti pateikt. Abiem bijušajiem, kad tikāmies, nebija auto acīmredzamu iemeslu dēļ - viņi abi bija nepilngadīgi. Abi drīz pēc pilngadības sasniegšanas iegādājās auto, bet nebijām vairs kopā. Taču ar draugu sāku tikties, kad viņam bija 18 un tik tikko parādījies pirmais auto. Tā kā jau no attiecību sākuma pierasts. Tagad arī pašai ir savs auto un teikšu atklāti - tas izlutina un grūti iedomāties ikdienu bez tā.(s)

Es, laikam, nevarētu bez, lai gan pati tiesības ieguvu tikai pusgadu atpakaļ. Bet braukt man nepatik, tāpēc man ir svarīgi, lai blakus ir vīrietis ar auto. Man patīk weekendos izbraukt no pilsētas un nespēju to iedomāties ar sabiedrisko transportu. Plus būs bērns, kuru netaisos vadāt tramvajos vai autobusos.

Man patīk weekendos izbraukt no pilsētas un nespēju to iedomāties ar sabiedrisko transportu

+++
Man personīgi auto esamībai ir liela nozīme. Mums ar mīļoto nav normēta darba laika, strādājam projekta tipa darbu, tātad lielākoties attālināti. Esam mūžīgā kustībā. Pirmdienas rītā varam braukt sportot pa Ogres Zilajiem kalniem, trešdienas pēcpusdienā paēst uz Pierīgas krodziņu un pēkšņi izdomāt palikt pa nakti kempingā meža vidū, bet ceturtdienas vakarā ļauties ašajai idejai šaujot četrdienniekā uz Latgali utt. Nevaru iedomāties, kā to ērti apvienot ar starppilsētu autobusiem. Manuprāt, auto ir brīvība, un ir tik skaisti lielākus un mazākus ceļa posmus veikt divvientulībā bez citiem, svešiem pasažieriem.

Noup, nebūtu ar mieru. Vispār nevaru iedomāties, ja ikdienā nav mašīnas. Jāpiebilst, ka dzīvojam mazpilsētā, tad īsti korekti nebtu salīdzināt ar dzīvi Rīgas centrā. Kaut gan tikko padomāju, ka man tas būtu vēl trakāk dzīvot Rīgas centrā bez mašīnas.. tajā dzīves ritmā taču dikti man prasītos izrauties no tās steigas un nemierīguma.
Un vīrietis bez mašīnas un tiesības man liekas no, no, no :-D Manuprāt, tādi parasti ir mākslinieciskie puiši, bet man absolūti tādi nepiesaista. Un arī atkarīgs no vecuma.. 20 gados vēl ir normāli, ka nav izdevies finansiāli pavilkt, lai būtu tiesības un mašīna.

Pašai ir auto un tiesības. Vienīgais legit arguments, kāpēc vīrietim varētu nebūt auto, manā skatījumā ir tāds, ka vīrietis dzīvo lielas pilsētas centrā, strādā arī centrā, un uzturēt auto + maksāt par stāvvietām centrā sanāk dārgāk nekā, nezinu, visur braukt ar taksi. Izbraucieniem ārpus pilsētas auto mierīgi var noīrēt. Reiz pazinu vīrieti, kurš visādā ziņā bija turīgs un veiksmīgs, bet, dzīvojot un strādājot pašā centrā, auto nepirka.
Nevaru iztēloties tikties ar vīrieti, kuram nav AV apliecības. Ja cilvēks ļoti patiktu, nediskriminētu viņu pēc tā, protams, bet no otras puses, nevaru iztēloties, kā visādi citādi veiksmīgam cilvēkam var nebūt AV apliecības. No pazīstamajiem AV apliecības nav sliņķiem, bailīgiem, neuzņēmīgiem vīriešiem, vīriešiem ar neregulāriem ienākumiem; ar tādiem man nav pa ceļam.

Man pašai ir auto. Esmu satikusies ar puisi, kam nebija. Teikšu godīgi, sajūta nav no foršajām - vadāt veci vai klausīties viņa bažās "es ceru, ka paspēšu uz pēdējo autobusu, lai tiktu pie tevis"... Tādas lietas lai paliek pusaudžiem.

Ņemot vērā, ka mums ir māja laukos, darbs katram citā virzienā, tad dzīve bez auto pilnībā apstājas.
Es saprotu, ka vīrietim īslaicīgi nav auto (varbūt pārdots esošais un nav nopirkts jauns), taču nevaru iedomāties būt kopā ar vīrieti +/-30 gadīgu, kuram nav autovadītāja tiesību.

Gan jau, ka satiktos ar vīrieti, kuram nebūtu auto. Manā skatījumā tā ir tikai manta, bez kuras varētu arī iztikt. Pašai auto ir svarīgs diez gan, ja ārā slikts laiks, tad braucu ar auto uz darbu, pārējā laikā ar velo vai ar kājām eju. īsti es arí negribētu braukt kaut kur atpūsties izmantojot sabiedrisko, man parasti mašīna pilna līdz augšai ir piekrāmēta (t). Bet ja dzīves apstākłi spiestu , varētu iztikt bez auto un braukt ar sabiedrisko.

Daudziem.nav sava auto ir tikai darba. ;-). Citiem irets dzivoklis kruts tel un forss auto kreduta un regulari aiznemas naidu no tiem kam nav auti un nav super kruts tel. Smiekligi. Rigss centra toc auti nevajag. Ir taksi un ha nu kur jabrauc auto ire.

Tās, kuras raksta, ka auto nevajag tādā gadījumā, ja strādā un dzīvo pašā pilsētas centrā, bet vai tad bez mājām un darba cilvēks nekur citur nedodas?
Man auto ir svarīgs arī tāpēc vien, lai varētu vecmāmiņu izvadāt uz kapiem un tirgu. Kā arī aizbraukt pie drauga vecākiem brīvdienās uz vairākām dienām, ņemot līdzi visu nepieciešamo, ko rokassomā nesaliktu.
Bet ja tuvāk par tēmas pieteikumu, mana draudzene ir tikko sākusi tikties ar vīrieti, kuram nav auto. Viņam ir 30 gadi. Viss forši, romantiski, taču viņš dzīvo Pierīgā, strādā Rīgā, ikdienā pārvietojas ar starppilsētu autobusiem. Uz tikšanos viņa brauc viņam PAKAĻ. Bet ir bijušas reizes, kad viņš izkāpj no autobusa Juglā, un viņa savāc viņu pieturā. It kā tādi sadzīviski nieki, bet draudzenei tas liek justies tā, it kā abi būtu mainītās dzimuma lomās. Pagājušajā randiņā, kad abi vakariņoja restorānā, viņš esot pasmējies "ha, tu tak brauksi, nejau es," vai ko tamlīdzīgu un pasūtījis alus glāzi. Draudzene jau noraizējusies, kā tas būs, ja ar vecākiem būs jāiepazīstina.. viņas tēvs ir autiņu fanāts un jau no bērnības, meitu turēdams klēpī, mācīja braukt pie auto stūres.
Viņam nav tiesību, jo vienkārši negribot. Mašīna ir lieli izdevumi, turklāt, braucot Rīgā, vienmēr esot korķi, ērtāk esot ar autobusu vai velo... Pirms tam arī bijusi draudzene, kas vadāja ar auto.

https://www.cnbc.com/2017/09/21/why-these-5-billionaires-still-drive-these-cheap-cars.html:-D

lai meklē citu;-) lai lai nem 5 kakus
P.S.ums visi radi ari 70 it gados laukos pasi brauc ar saviem auto

Pilnīgi saprotu, kā Londas9 draudzene jūtās.