Cik ilgā laikā jābildina?

Nu cik tad var, gandrīz katru nedēļu te šāda tēma!
Nu, ja nebildina, tad nebildina, tad vai nu meklē citu vai samierinies, ka viņš kādu dienu atradīs un apprecēs citu, bet ticēt visām tām atrunām, ka priekš kam tās kāzas vajadzīgas un es taču tāpat tevi mīlu - nu tas ir vienkārši smieklīgi!
Jā, un kādēļ gan nevar pajautāt, vai vispār taisās tevi precēt? Ja tik vienkāršu jautājumu nevar uzdot, tad šo cilvēku tiešām varbūt nevajag precēt. Es vismaz uzskatu, ka ar mīļoto cilvēku var runāt par jebko un uzdot jebkuru jautājumu.

Manuprāt, vienīgais, kas atliek - izrunāties, lai gan šim būtu jābūt izrunātam brīdī, kad pāris sāk nopietnu kopdzīvi. Nu tā, lai pēc gadiem nebūtu nepatīkamu pārsteigumu. Taču nedomāju, ka attieksme pret mīļoto, kā vienkārši pret precību kandidātu, kā pieteikts tēmā, ir dziļu jūtu apliecinājums. Nedomāju, ka mīlošs cilvēks var tā vienkārši pieņemt lēmumu šķirties - ja nav kazai piena, tad nav.
Paziņu lokā ir atšķirīgi piemēri - gan pāris, kurš neprecējies kopā jau gadus 20 un būs jau izaudzinājis 2 bērnus, gan pāris, kurš izšķīrās pēc apmēram 10 gadu kopdzīves, kuru laikā vīrietis paziņu lokā pat kaut kad prātuļoja, ka laikam būs jāprecas, taču pēc pāris gadiem no draudzenes izšķīrās un drīz apprecējās ar citu.

Tas tacu normals jautajums, tapat vai kadreiz gibes bernus utt. Tie tak ir svarigi jautajumi.

Tas patiešām ir normāls jautājums, un, galu galā, precības ir lēmums, kurā ir iesaistīti un kurā jāpieņem lēmumi ir ABIEM.
.

Nav ko vīrieti raustīt, kad gribēs un saprasties kad ir īstais laiks, tad bildinās.
.... Kā būs-būs. Gan pienāks tas laiks.

A ja nu nepienāks? Un kāpēc tieši VIŅŠ ir tas, kas izlems, KAD un VAI tas laiks pienāks? Tev ko, nulle teikšanas šajā lēmumā?
.
Jā, no vienas puses - vīrieti nav labi spiest precēties, ja viņš to negrib. Bet kāpēc ir labi neļaut sievietei precēties, ja viņa to grib?
.
Ja precēties grib vai, tieši otrādi, negrib abi - neredzu problēmu. Problēma ir tad, ja abi grib dažādas lietas.

To tiesam esmu piererzejusi dzive skatoties uz citiem, pari ir kopa gadu gadiem, bernu nav neprec, tad virietis izskiras un max pec gada jau precas un bernus taisa... visa parlieciba par to , ka precibas nav svarigas, kaut kur pazudusas. Nu tas pats ari ar sievietem. Es zinaju vienu, kuru pec desmit gadiem vilka precet, uzstaja uz berniem... sis visadi taisnojas, ka nav gatavs. Isteniba vel pa malam laida, ik pa laikam guleja ar citam, jo tak nav vel neko zverejis vinai oficiali un berna prieksa nav atbildiba. Vispar divus tadus zinu.
Es tiku bildinata pec gada. Bet nu vinam, ja butu mes padsmitgadnieki, protams padzivoti ilgak tapat.
Es mierigi varetu pajautat, ko doma par precibam, vai grib kadreiz preceties? Tas tacu normals jautajums, tapat vai kadreiz gibes bernus utt. Tie tak ir svarigi jautajumi.

Piekrītu Viedajai Minkai un Sheisgone. Ja saiet kopā vidusskolā tad vēl tā, bet ja nopietnākā vecumā, tad tiešām neredzu jēgu būt "ērtajai sievietei" gadiem. Man droši vien red flag būtu ja 3 gadu laikā nesaņemtu bildinājumu.

Un kā likums- tādi neprecētāji, izšķiroties, aprecas ar citu ļoti ātri.

Šo iz dzīves ļoti bieži redzu. Ja vīrietis stāsta, ka vēl nē, nav kur steigties, kāzas ir muļķīgas (un turpina dzīvot ar sievieti tāpat gadiem) - tad - atrodot labāku, ātri izšķiras un momentā apprecas ar jauno mīlu. Var jau sevi mierināt, ka - mums ir savādāk...

ja abiem uz konkrēto momentu ir labi un abi saprot, ka nav īstie viens otram, bet kopā ir ērti un pierasti - tur laikam arī rodas tie neprecētie "daudz gadus esam kopā" pāri.

Ļoti precīzi. Protams, partnerēm to nesaka, ka vēl jau cer atrast kaut ko labāku un ka gadi iet, bet bērnu nav. Partneres parasti dzird prātuļojumus, ka laulībām nav jēgas, utt. Un kā likums- tādi neprecētāji, izšķiroties, aprecas ar citu ļoti ātri.

Ja divi cilvēki nekautrējas vārtīties pliki palagos divu gadu garumā.. tad kāpēc jasamulst, lai pajautātu par precībām :)

Cik nu runāts ar stiprā dzimuma pārstāvjiem, parasti atbild, ka draudzeni neprec, jo šaubās vai kopā nodzīvos visu mūžu. Parasti kaut kas neapmierina otras puses raksturā- kontrolējoša, histēriska, utt.

+++ Tādēļ iesaku nebūt rezerves variantam - ja vīrietis neprec, tad viņš lūkojas vai aiz žoga izaugs zaļāka zāle. Nevajag ļaut sevi izmantot. Bet, ja abiem uz konkrēto momentu ir labi un abi saprot, ka nav īstie viens otram, bet kopā ir ērti un pierasti - tur laikam arī rodas tie neprecētie "daudz gadus esam kopā" pāri.

Nu nezinu. Nav ko vīrieti raustīt, kad gribēs un saprasties kad ir īstais laiks, tad bildinās.
Mēs esam attiecības jau 4 gadus. Neesmu bildināta vēl. Un par to nedomāju. Kā būs-būs. Gan pienāks tas laiks.

Neuzskatu, ka tādu jautājumu nevar uzdot pa tiešo. Var! Un tad abiem izrunāties, jo varbūt vīrietim vispār nav nodomi savā dzīvē precēties. Un sieviete to nezina un gaida, kad pūcei tā aste uzziedēs.:-)
Par ātrumu...atkarīgs no cilvēku vecuma. Taču PERSONĪGI MANAS domas ir tādas, ka apprecēties pēc 2 gadu draudzēšanās varbūt ir nedaudz par ātru...atkarīgs arī, cik ilgu laiku reāli ir nodzīvojuši kopā. Taču katram ir individuāli. Kādreiz jau bija savādāk, cilvēki precējās diezgan ātri, bet tad bija savādāka attieksme pret laulībām. Tagad bieži esmu dzirdējusi, ka cilvēki precas ar domu, ka nekas...var jau izšķirties un apprecēties atkal un tad tik jāklausās, ka viena precas jau 3.reizi, viena ceturto. Apprecas un pēc pus gada izšķiras, jo izrādās, ka otrs nebija tāds, kā domāja. Tomēr laulība ir nopietns solis un, ja aizdomājas ar domu- vai tu pēc tā gada vai 2 esi 100% pārliecināts, ka tas ir tas īstais cilvēks uz visu tavu atlikušo dzīvi?

Dzīvo kopā gadiem un vēl nesaprot ir vai nav īstais cilvēks ?
Varbūt sirmā vecumā sapratīs ?
Bildināšana var arī izpalikt, ja abi saprotas bez vārdiem un jūt ka paliks kopā. Viss jau ir skaidrs, bildināšana tad ir lieka.

Cik nu runāts ar stiprā dzimuma pārstāvjiem, parasti atbild, ka draudzeni neprec, jo šaubās vai kopā nodzīvos visu mūžu. Parasti kaut kas neapmierina otras puses raksturā- kontrolējoša, histēriska, utt.
Ieteiktu jautāt tiešā tekstā vai viņa nākotnes plānos ietilpst laulības, bērni. Negatīvas atbildes gadījumā labāk tomēr meklēt citu kandidātu.

Esam kopā turpat 9 gadus, bildināja mani, kad bijām kopā turpat 6 gadus, kāzas plānotas nākamgad. Bet mums ir 25/26 gadi un esam kopā no 16/17 gadu vecuma. Bet būtu vecāki, tuvotos 30, tad tas viss notiktu ātrāk. Es patiesībā negaidītu ilgi, jo nu vai nu ir ir vai nav un ejam savu ceļu vai precamies. Tomēr gribētos ātrāk ģimeni nevis gaidīt 5 gadus un tad saprastu vai ir vai nav.

Es jau pirmajā attiecību nedēļā tā starp citu paziņoju, ka vispār kādreiz dzīvē gribu apprecēties, un ka man nav pieņemami, ja vīrietis neprec - tad es meklētu citu. Mājienu ņēma vērā. Pašai ir sajūta starp 1 un 5 gadiem no attiecību uzsākšanas. Ja mani bildinātu ātrāk kā pēc 1 gada, nezinu, vai piekristu. Es taču to cilvēku lāga nepazinu. Gaidīt 5+ gadus.... tā var darīt tās, kurām precības vispār nav svarīgas, kurām ir OK dzīvot kopā ar draugu, iespējams, pat pirkt īpašumus un radīt bērnus ar "draugu". Vai arī gados ļoti jauniem cilvēkiem.

Kas tur tik traks draugam tā arī pajautāt- kad un vai vispār tuvākajā nakotnē plāno ar mani kāzas? :-D

Nu nezinu gan. Savējam,ar ko dzīvoju kopā vairāk kā gadu,taču pazīstami esam divus, pajautāju tieši un skaidri. :D

Kāds ir jūsu uzskats - cik ilgi būtu pieņemami tikai draudzeties?? bez kāzām..

Tas ir kā, ja man ir sekss ar kādu meiteni vai mēs jau kopā dzīvojam un mums ir bērni, mēs joprojām skaitīsimies kā draugi?

Viens ir kāzas, otrs tomēr ir tās neatveramās ''juridiskās'' lietas ko dod, ja esi vīrs un sieva.
Pie kam tas tomēr ir tāds kā apliecinājums.

Ja pāris ir kopā no pusaudžu gadiem, tad var kaut 10 gadus draudzēties, nu apprecēsies 25 gadu vecumā, normāli. Bet ja sievietei jau pie 30,gribās vīru un bērnu, tad domāju, ka 2 gadu laikā jau vajadzētu visam būt skaidram. Piekrītu, ka vajag ar vīrieti izrunāt nākotnes plānus - vai grib laulību, ģimeni. Kaut gan tam jau vajadzētu būt skaidram. Ja vīrietis nekad par to nav runājis vai nav gribējis runāt... Sieviete var cerēt, bet ne gaidīt.