Varbūt daži vīrieši apzināti nesaka, cikos būs mājās, jo vēlas sevi parādīt kā īstus večus, kuriem nav ne par ko jāatskaitās. Vēl dažiem ir uzmanības problēmas, kompleksi, kuru kontekstā izbauda sievietes zvanīšanos, uztraukšanos, dusmas. No rīta kā pāvi lepni pārrodas mājās un barojas no sievietes dusmām un histērijām, sajūtot, ka kādam ir ļoti vajadzīgi (kas zina, varbūt bērnībā nejuta patiesu vecāku mīlestību vai tās nebija vispār). Vēl ir tadi, kas konkrēti šauj pa kreisi, satiek klubā vai partizānu draugu organizētajā ballītē kādu daiļavu, pazūd bremzes, izslēdz domas par rītdienu un bauda nakti. Un vēl noteikti ir tādi, kas iedzer pirmo glāzīti un vairs nevar apstāties. Plānotais viens aliņš pārtop kārtīgā pjankā, kuru paskubina draugi, sakot - eu, davaj Janka, nu taču ieraujam, lai tā tavējā tak liekas mierā, kas nesaprot, ka ar veciem čomiem vajag piektdienas vakarā pasēdēt?! Un gan jau ir vēl tādi, kas, apzinīgi mājup ejot, izpilda savu kluso hobiju, par ko sievai nav ne jausmas - nosēž spēļu automātos līdz rītam. Tas man uzreiz nāk prātā, atbildot uz diskusijas pieteikumu. :-)
Skan primitīvi, bet ticu, ka daļā gadījumu tā ir.