Sveiki! Gribēju padalīties ar sarunu, kas notika starp mani un manu priekšņieku ... Tajā brīdī gribējas ar galvu ieskriet sienā...
Īsumā: Es nepelnu daudz šajā jaunajā darba vietā, bet zinu, ka mans darbs ir vērtīgāks par to cik man maksā. Tādēļ devos pie priekšnieka un izliku kārtis uz galda. Ne jau burtiski. Parsīju algas pielukumu, jo mēneša alga ir nedaudz par īsu, bet uz citu firmu negribas iet, jo patīk te pat un man ir super kolēģi... vēlējos uzzināt vai ir kāda iespēja kaut ko sarunāt.
Nu jā, šis man minimāli, bet pieliek. Vārds pa vārdam, šis man prasa vai esmu bijusi vienā restorānā (kura nosaukumu es neatceros). Es papurināju galvu. Šis man stāsta, ka esot bijis pirms nedēļas un tur esot vissuperīgākā virtuve. Labākā vieta kur esot bijis ... un skats pa logu, pirmās klases. "Tev uz turieni noteikti jāaiziet ar vīru!" viņš man saka, kamēr kārtoju somā piezīmju bloku un pildspalvu (jā, esmu vienmēr sagatavojusies haha).. "Jūs noteikti atstāsiet dažus simtus, bet tas ir to vērts!" ... es gandrīz no kājām nokritu. Vai viņš joko? Vai viņš zinot manu algu domā, ka es tā vienkārši iešu un "atstāšu dažus simtus" par maltīti? .... Es no šoka neko neteicu, tikai pasmaidīju, pateicu "paldies" un aizvēru ofisa durvis aiz sevis.
Es vēl tagad domāju vai viņš vispār aizdomājās kam iesaka iet uz to restorānu... Vai arī tas ir normāli? Uzspļaut uz īri un degvielu - iešu paēst un atstāt savu mēneša algu restorānā.
No sākuma par to smējos... tagad žēl sevis palika... njā... es laikam nekad nevarēšu dzīvot tā kā dzīvo Bosi. Ehh...
20
