Piedodiet visi, kas lasa.. bet laikam rakstu tādēļ, ka man tik ļoti vajag izkratīt sirdi un dzirdēt kāda domas. Man nav ar ko parunāt. Ar mammu nevēlos šīs tēmas celt gaisā, draudzenes nekad īsti nav bijušas. Beigās ar savām problēmām palieku viena kā pirksts, bet tik ļoti žņaudz, ka elpas trūkst.
Man ir zem 30 gadiem, esmu izveidojusi sakarīgu karjeru, pelnu normāli, bet grimstu. Attiecībās esmu vairāk kā 7 gadus. Es jūtu, ka mana dzīve iet uz leju, kaut karjera virzās augšup. Jūtu, ka esmu attiecībās, kurās nezinu, ko man iesākt. Visas lietas bīdu es. Vīrs jau dažus mēnešus ir bez darba - it kā jau visiem dzīvē tā gadās. Bet vienā dienā attapos, ka visu daru es. Maksāju rēķinus, remontēju mašīnu, meklēju darbu viņam, taisu CV, sūtu CV. Bļin, tā sāp sirds. Es netieku galā. Nepelnu slikti, bet dēļ viņa esmu iebraukusi kredītsaistībās, jo nespēju visu nosegt viena - iztiku, īres maksas, auto kredītu, degvielu, remontus. Neesmu sev pirkusi drēbes labu laiku, knapinos. Un beigās man vēl ir jāmeklē darbs, jo viņam nav laika - tjipa dara bezmaksas papildprojektus, lai uzkačātu savas prasmes un dzīvē varētu darīt to, ko vēlas. Bet kā ar mani... es raujos uz visām pusēm, domāju kā apmaksāt rēķinus, zvanu auto servisiem, kad vajag mašīnu sataisīt, risinu ikdienas problēmas. Un man ir smags ikdienas darbs, kur esmu visu laiku tiešā kontaktā ar cilvēkiem, kas vienkārši izsūc visu enerģiju. Atnāku mājās, nekas nav sakārtots, jo vīrs ir it kā darījis projektu lietas - atveru vaļā pa kluso datora vēsturi, un saprotu, ka visu dienu skatījies filmas un porno. Bļin, sāp. Sāp, ka viss jādara vienai; sāp, ka zāģē par seksa trūkumu privātajā dzīvē; sāp, ka nespēju izkļūt no apburtā apļa. Sāp, ka pārmet to, ka es neesmu apmierināta ar to, kā viņš risina lietas (nerisina vai risina slikti). Katru dienu pārmetu sev, ka es esmu tā sliktā, kas nespēj savilkt galus kopā un nekad nav pietiekami labi. Es jūku prātā un man pat nav ar ko parunāt, atskaitot klusu šņukstēšanu vakarā pie stūres noslēgtā stāvlaukumā. Vai tiešām es esmu tik slikta? Es būtu tik priecīga, ja beidzot dzīvē būtu kāds, kas varētu pabalstīt mani, kad es netieku galā, bet tā nav. Es būtu LAIMĪGA par bērniem, bet viņš no šī temata bēg kā no uguns (nav pietiekami daudz naudas; grib ceļot it kā ar mani kopā u.tml. aizbildinājumi). Beigās man tiek atņemts viss, kas man rada kaut mazāko jēgu dzīvē. Un dēļ darba neesamības, jūtu, ka zaudēšu arī to, kas vienīgais man palīdz kaut nedaudz sevi sakārtot - mašīnu, jo nespēju tikt galā ar remontiem. Izbeigt attiecības nespēju, jo nevaru vienkārši savilkt galus kopā - esmu viņa dēļ iekārusies finansiālajās saistībās... un vēl kaut 1% apmērā, bet ticu, ka kaut kas mainīsies.
Saprotu - nesakarīgs teksts, bet man tik ļoti vajadzēja izlikt sirdi un izbļaut tekstuāli to, kas tik ļoti sāp...