pašnāvības

!Loti daudzi cilveeki kriit izmisumaa,nolaizoties atkal liidz kalpam,nespeej samierinaaties.

Tas varētu būt saistīts ar cilvēka prāta mehāniku - kad reiz ir izbaudīts kas labāks, tad jebkas, kas iet zem tās latiņas, vairs prieku nerada, jo smadzenes ir sapratušas, kā tas ir, kad ir daudz vai tikai drusku, bet labāk. Vienalga, vai tas būtu algas, darba, attiecību jautājums. Mazohists reti kurš no mums ir, tur arī viss skaidrojums nespējai samierināties.

Interesanti , kā ar slepkavību , varbūt kādas acīs arī tai var atrast attaisnojumu?

Šodien kā reiz lasīju rakstu par sieviešu cietumu http://www.delfi.lv/vina/kratins/ja-tas-ir-cietums-noziedzibas-sieviskiga-seja-bez-grima.d?id=50182521

Situāciju spilgti raksturojošs stāsts par kādu atgadījumu Rīgā pirms dažiem gadiem. Vīrs – tirāns un dzērājs – gadiem pazemoja sievu – darba un sadzīves problēmu nomāktu parastu sievieti, divu bērnu māti. Kādudien, pamatīgi iestiprinājies, vīrietis atkal palaida rokas. Sieva mizoja kartupeļus zupai, ar ko pabarot meitas. Pacietības mērs bija pilns. Kad vīrs aizmiga, viņa iegāja guļamistabā, divreiz iedūra viņam ar nazi, atgriezās virtuvē, pabeidza vārīt zupu un pati izsauca policiju.
Viņu tiesāja par slepkavību, un viņa atteicās no advokāta. Atceroties šo procesu, acu priekšā ir nogurušas sievietes, nedaudz pāri 40, seja: “Jā, nogalināju, pēc tam pabeidzu gatavot vakariņas, pabaroju bērnus. Savu vainu atzīstu. Kam man advokātu? Es gribēju viņu nogalināt. Es vienkārši vairs nevarēju paciest.”

Manuprāt, bērnu dēļ vajadzēja atrast citu risinājumu šai problēmai, nevis slepkavībai, bet kopumā ideju es varu saprast.

Slepkavībai varu rast attaisnojumu, ja tā ir izdarīta, piemēram, pašaizsardzības nolūkos vai pret personu, kas rada briesmas.
Tai pašā laikā nesaprotu, kāpēc kāds velk paralēles slepkavībai ar pašnāvību,kas ir divi dažādi procesi.

Estupendo-tagad aizdomajos par tiem cilveekiem,kuri ar vienu koferi devaas svesumaa,lai izbeegtu Sibiriju!Atstaaja tacu gandriiz visu...Tagad biezi dzirdu-trageedija,jo saluuzusi viena no divaam masiinaam:-DBail domaat,kas buus naakotnee.

Tie cilvēki nebija psihiski slimi. Tas statistikai.
Šis ir ļoti nosacīti. Cilvēks, kurš ir garīgi stabils, nekad neiedomāsies par kaut ko tik ekstrēmu. Ne vienmēr psihiski slims nozīmē galīgu kukū, tas tā zināšanai. Noviržu var būt daudz un dažādas.
Un arī šeit es nerunāju par izņēmuma gadījumiem - kā filmā Me before you. Tur cilvēkam bija reālas fiziskas ciešanas ne garīgas!

Tad kāpēc tu runā par notikumiem, ja nezini to apstākļus?
Manā gadījumā viena bija radiniece, kura cieta no parkinsona slimības tādā stadijā, ka vairs nevarēja neko un gadiem runāja par pašnāvību un lūdzās, lai viņai palīdz. Nepalīdzēja, bet viņa pati izdarīja. Otro gadījumu neapspriedīšu, jo tas nav mans radinieks, neliekas ētiski.
Ar to es gribu pateikt - ja es saku, ka viņi nebija psihiski slimi, tad viņi arī nebija; nav ko piedomāt savas versijas.

Cilvēks, kurš ir garīgi stabils, nekad neiedomāsies par kaut ko tik ekstrēmu.

Cilvēkā gandrīz viss ir atkarīgs no tā cik viņā ir garīgi stiprs.
Nekāds sabiedrības stāvoklis vai materiālisms nepadara cilvēku garīgi stiprāku, drīzāk tikai izlutina.
Bieži vien cilvēki kuri dzīvo no algas līdz algai, kuļas ar visām sadzīves problēmām, ir garīgi stiprāks, nekā tas kuram dzīve ir pilnībā nodrošināta.
To parādā arī narkomānija kas nav tikai nabadzīgās sabiedrības problēma. Lielākie narkotiku tirgi ir bagātajās valstīs, kas tieši norāda cik garīgi vāji tur ir cilvēki.
Radošās personības, mākslinieki, slavenības - bieži vien ātri sabrūk, pie popularitātes zaudēšanas.

Nu un ja kāds atļaujas teikt, ka visi pašnāvnieki ir vārguļi, tad gribas tiešām pateikt, ka jums ir paveicies, ka jums nav vēža, nav parkinsona, nav fizisku vai garīgu sāpju - bet ne visiem tā ir paveicies. Cieniet sevi, bet citus arī un nemētājāties ar apvainojumiem pret citiem un citu situācijām.

Interesanti , kā ar slepkavību , varbūt kādas acīs arī tai var atrast attaisnojumu?

Manuprāt, nesalīdzināmas lietas. Pašnāvības gadījumā cilvēks pats apzinās, ko vēlas darīt (šoreiz nerunājot par balto pelīšu gadījumiem) un pats ir piekritis gaidāmajam rezultātam.
Otrs scenārijs, ko arī īsti nesauc par slepkavību, jo potenciālais aizgājējs ir devis savu piekrišanu, ir eitanāzija. Un šeit ir jāsaka - atbalstu par visiem 100%. Smagu, neārstējamu slimību + vecuma gadījumā noteikti, ja jauns cilvēks ir piedzimis vai kļuvis par lemt nespējīgu dārzeni, tad šo lēmumu vajadzētu pieņemt viņa aizbildnim un arī pēc konsultācijām un speciālistu ekspertīzēm.
Trešais gadījums, kad cilvēks dod piekrišanu savai nogalināšanai, bet tā jau IR traktējama kā slepkavība, ir reliģiskais fanātisms. Sektas, teroristi pašnāvnieki utt. - tas vairs nenāk no paša brīvas gribas un par to ir atbildīgs cilvēks, kurš mirēju ir psiholoģiski iespaidojis.
Citus scenārijus, kad cilvēks lūdz kādam citam palīdzēt aiziet, nezinu, un palīdzēšana aiziet bez cilvēka lūguma jau ir slepkavība un nekā atbalstāma, tur, saprotams, nav.
*
Pašnāvniekus neatbalstu, bet arī nenosodu. Ieguldot laiku un darbu, destruktīvās domas var izkliedēt, noņemot slogu pašam un nesāpinot tuviniekus, tomēr jebkuram ir brīvība pašam lemt pār savu dzīvību.

Daarta-Es atceros gadijumu,kad 16 gadus veca meitene nonaaca nodalaa-bija noduurusi savu draugu balliitee-vins bija paskatijies uz citu meiteni...Paciente bija nosuutiita uz cietumu laikam vispirms ,un tad pie mums,lai parbaudiitu vai nav "kas apaksaa lielaaks"par emociju uzpluudu!
Taadi gadijumi ir tik daudz un dazaadi-cilveeki nespeej satureet emocijas tik biezi!To redzam ik uz sola-gan vaardos,gan darbos!

Vienkārši pašnāvība jau ir tā pati slepkavība

Tikpat perversi būtu apgalvot, ka sekss ir tā pati izvarošana.
Paskaidrošu, ka pašnāvība ir labprātīga gribas izpausme,slepkavība - vardarbiska.

Daarta-Es atceros gadijumu,kad 16 gadus veca meitene nonaaca nodalaa-bija noduurusi savu draugu balliitee-vins bija paskatijies uz citu meiteni...Paciente bija nosuutiita uz cietumu laikam vispirms ,un tad pie mums,lai parbaudiitu vai nav "kas apaksaa lielaaks"par emociju uzpluudu!
Taadi gadijumi ir tik daudz un dazaadi-cilveeki nespeej satureet emocijas tik biezi!To redzam ik uz sola-gan vaardos,gan darbos!

Ir jau tomēr atšķirība pāridarījumos - vai paskatījās uz citu vai gadiem ilgi terorizēja sievieti un bērnus.

Daarta-es tevi loti labi saprotu,bet arii tavaa piemeraa sieviete vareeja riikoties citaadi,ja labi padomaa!Kaapeec jaalauj sevi mociit gadiem ilgi?
Zinas tante-es arii balsoju par eitanaaziju!

tagad aizdomajos par tiem cilveekiem,kuri ar vienu koferi devaas svesumaa,lai izbeegtu Sibiriju!Atstaaja tacu gandriiz visu...Tagad biezi dzirdu-trageedija,jo saluuzusi viena no divaam masiinaamBail domaat,kas buus naakotnee.

Tādos brīžos gan jau adrenalīns tā caurstrāvo ķermeni, kā arī ir mērķis - izdzīvot, prāts tiek nodarbināts ar daudziem sarežģītiem risinājumiem. Bet mašīna salūzt, visbiežāk, parastā ikdienas rutīnas dzīvē, kad jau daudz kas ir apnicis, līdz ar to tas sit pa nerviem un rada neapmierinātības sajūtu par visu :-D

Es jau gan nesaprotu to argumentu par pagātni. Cik gan daudz mēs zinām par Sibīriju - tikai tik daudz, cik pašu radinieku stāstīts (tātad viņi bija cīnītāju dabas) un cik pacilājošās filmās, grāmatās rakstīts ar domu "MĒS ESAM VAROŅI, MĒS PĀRDZĪVOJĀM". Mēs nezinām, cik daudz cilvēku palika nomirt ar nodomu, jo mēs tur nebijām un par viņiem nerunā kā par varoņiem.
Par tālāku pagātni runājot (bez maz vai baltu ciltīm), jā, nu toreiz vispār cilvēka mūžs ilga 30 gadu, nezinu, ko tur salīdzināt.

Ir cilvēki kuri pārdzīvojuši koncentrācijas nometnes, izsūtīšanas un visus kara un represiju laikus. Un nodzīvo līdz sirmam vecumam, lai gan sen varēja sevi atbrīvot no ciešanās un izdarīt pašnāvību. Ja tagad cilvēks nevar atrast darbu, vai atrodas parādos, krīt depresijā, kas var novest līdz pašnāvībai, parāda ka sabiedrība kopumā paliek garīgi vājāka.
San;ak ka labāki dzīves apstākļi un augsts dzīves līmenis, padara cilvēkus garīgi vājākus.

Par tālāku pagātni runājot (bez maz vai baltu ciltīm), jā, nu toreiz vispār cilvēka mūžs ilga 30 gadu, nezinu, ko tur salīdzināt.

30 gadu vidējais dzīves ilgums aprēķināts jo bērnu mirstība bija liela. Ja no 10 bērniem izdzīvo 3, tad tā sanāk.
Tie kuri sasniedz pieaugušo vecumu, bieži vien nodzīvoja līdz pat ~ 60 gadiem.

San;ak ka labāki dzīves apstākļi un augsts dzīves līmenis, padara cilvēkus garīgi vājākus.

Drīzāk informācijas plašā pieejamība un sociālie tīkli, cilvēki ik dienas pavada instagramos, facebook, salasās dzelteno presi, kur viss tiek atspoguļots fantasmagoriskā manierē. Tad cilvēki sāk salīdzināt to ar savu dzīvi, arvien vairāk saskata tajā nepilnības, sāk sevi vainot, jo gribās jau visu to pašu kā "tiem tur ārā". Tur vairs nav tālu līdz depresijai. Turpretī, koncentrācijas nometņu laikos un pat vēl 90tajos informācija par citu dzīvēm detalizētā izklāstā bija tikpat kā nepieejama, cilvēki koncentrējās uz sevi vairāk, tāpēc arī manas paaudzes (20-30 gadīgo) vecevecāki bez nožēlas runā par saviem 40 pavadītajiem gadiem cehos, jo toreiz uzskatīja, ka tā vajag un tā dara visi, neko dziļi neanalizējot, cik tas ir lietderīgi un ka/vai var dzīvot arī labāk un/vai savādāk. Visu jau bojā mūsu uztvere un prāts, kas tiek formēts no apkārtējās vides, galvenokārt.

Dionysus-piekriitu noteikti par to,ka nauda sabojaa cilveeku,iipasi ja veel nemaak ar to riikoties!
Manaa pusee cilveeki ir kluvusi loti mazkustiigi,neko vairs negrib dariit pasi,pat eedienu pasuuta no Amazones...ja mazliet pastaigaa,aiziet patrenneeties,tad jau liekaas,ka kalni gaazti un rezultaataa ir arii sekas-veseliibas probleemas ,kas arii saistaas ar garstaavokla svaarstiibaam,emociju izvirdumiem utt.
Es tikai domaaju,kaapeec bija uzskats(varbuut ir veel tagad)ka loti daudz suicidi bija tiesi stomatologu aprindaas!

Estupendo-vai ne?!!!Nebija tik nezeeliiga konkurence,nezeeliiga ciina par to ,ka gribaas buut varenaakam par to kaiminu.:-D

Estupendo-vai ne?!!!Nebija tik nezeeliiga konkurence,nezeeliiga ciina par to ,ka gribaas buut varenaakam par to kaiminu.

Man pat grūti pateikt, vai cilvēkiem caurmērā ir tā skaudība un vēlme būt labākam par to kaimiņu, vai drīzāk vēl destruktīvākas domas - ka arī gribas, piemēram, padzīvot bezbēdīgi tajā ASV pāris mēnešus tāpat kā kaimiņš, sev neko neatsakot, bet tad nolaižoties uz zemes un saprotot, ka ar šā brīža situāciju tas ir pilnīgi nereāli un arī nākotnē diez vai būs, izejot no saviem apstākļiem, rakstura, prasmēm un visa pārējā. Šeit ir vietā teiciens par "gribētā nedabūšanu un tā kaitīgumu". Un tam ir tiešs sakars ar informācijas pieejamību, jo ja šis cilvēks nezinātu, ka tāda Amerika pastāv, nebūtu redzējis bildes un filmas par šo zemi, viņš, iespējams, justos ļoti laimīgs, jo nebūtu jau iemesla bēdāties par kaut ko nesasniedzamu.

Drīzāk informācijas plašā pieejamība un sociālie tīkli, cilvēki ik dienas pavada instagramos, facebook, salasās dzelteno presi, kur viss tiek atspoguļots fantasmagoriskā manierē. Tad cilvēki sāk salīdzināt to ar savu dzīvi, arvien vairāk saskata tajā nepilnības, sāk sevi vainot, jo gribās jau visu to pašu kā "tiem tur ārā". Tur vairs nav tālu līdz depresijai.

Tiešām, sociālie, tīkli, kas ir jau kā atkarība ir ceļš uz iespējamo depresiju un tās sekām.
Kā arī kapitālisms kopumā, kur pamatvērtības ir materiālisms un "komforts", pēc kura visu laiku vajag tiekties. Pirkt un patērēt pēc iespējas vairāk, dzīvot pāris saviem līdzekļiem.
Pat nepadomājot, ko tad īsti var iegūt uzvarot šajā sacensībā ?