pašnāvības

kāpēc lai es būtu pret cilvēka lēmumam par savu dzīvi?

Esmu dzirdējusi viedokļus, ka pašnāvības izdara tikai psihiski slimi cilvēki, faktiski pie veselā saprāta esošs, racionāli domājošs cilvēks to nekad nedarītu.

piekrītu un nepiekrītu. nedomāju, ka psihiski vesels cilvēks apsvērtu pašnāvību. bet psihiskās slimības nav vienādības zīme veselā saprāta neesamībai un racionalitātes trūkumam. ir ļoti daudz dažādu problēmu, kas cilvēkus dzīves laikā var skart un, manuprāt, sabiedrībai pret to vajadzētu būt iecietīgākai. piemēram, depresija arī ir psihiska slimība. un ļoti izplatīta.
pazīstu meiteni, kas iet pie psihiatra, lieto zāles, lai tiktu ar sevi galā un novērstu pašnāvnieciskas domas. (re kā, ir sliktas domas, bet viņas racionālais prāts saka, ka to var un vajag risināt) viņas tēvs izdarīja pašnāvību, un tieši tas arī izraisīja viņas problēmas.

Nedomāju, ka katrs pašnāvnieks ir psihiski slims. Visiem ir savas problēmas, atšķiras tikai izturības līmenis, vēlme tās risināt.
Drīzāk uzskatu, ka visas pašnāvības ir pamatotas, pat ja tie iemesli nav citiem redzami un citiem liekas, ka cilvēka dzīve ir ideāla. Bet patiesībā cilvēks iekšienē jūtas bezgala nelaimīgs.
Pašai ir ienākušas tādas domas, bet tas ir tikai dažreiz smagākos posmos. Cenšos aizdzīt tās prom, jo baidos par tuvākajiem cilvēkiem.

Esmu dzirdējusi viedokļus, ka pašnāvības izdara tikai psihiski slimi cilvēki, faktiski pie veselā saprāta esošs, racionāli domājošs cilvēks to nekad nedarītu

Šādam viedoklim ir tik absurdas konsekvences, ka tikai totāls iracionāls idiots pie tāda varētu turēties. Tas loģiski paredz to, ka hipotētiskā situācijā, kad cilvēks piedzīvotu ļaunāko, ko var iedomāties, piemēram, kāds ļaundaris viņu nebeidzami svilina sārta, viņam lūzt visi kauli, viņš vienlaikus psihotropu līdzekļu iespaidā piedzīvo nebeidamas ekstrēmi mokošas panikas lēkmes, vienlaikus viņa acu priekšā šis ļaundaris izvaro viņa māti utt., un vienlaikus droši zina, ka tas viss beigsies (tai skaitā viņa mātes izvarošana), ja viņš izdarīs pašnāvību, racionāls lēmums būtu neizdarīt pašnāvību.
.
Varbūt uzsvars ir uz to, ka tas attiecas tikai uz faktiski iespējamajām situācijām, t.i., kaut arī hipotētiski ir iespējamas situācijas, kurās būtu neprātīgi neizdarīt pašnāvību, tomēr nevienā faktiskā situācijā tas tā nav. Tādā gadījumā te atliktu norādīt uz ignoranci - arī faktiski ir ne mazums iespējamu situāciju, kurās dzīve ir tikai nobeigšanas vērta.
.
Patiess ir gluži pretējais viedoklis: tikai racionāls cilvēks ir spējīgs pārkāpt pāri iracionālai tieksmei dzīvot par spīti visam, un, kad ar prātu saprot, ka laba dzīve vairs nav iespējama, tad arī, kā racionālai būtnei pienākas, izpilda prāta pavēli izdarīt pašnāvību. Atliek vien citēt klasiķi: "gudrais dzīvos vien tik ilgi, cik vajag, nevis cik var" /Seneka/

bet psihiskās slimības nav vienādības zīme veselā saprāta neesamībai un racionalitātes trūkumam. ..... pazīstu meiteni, kas iet pie psihiatra, lieto zāles, lai tiktu ar sevi galā un novērstu pašnāvnieciskas domas. (re kā, ir sliktas domas, bet viņas racionālais prāts saka, ka to var un vajag risināt)

Tad domas par pašnāvību ir vai nu iracionālas (kā minēts tēmas pieteikumā), ar kurām racionālais prāts mēģina cīnīties, vai arī pilnīgi racionālas, un tad nav skaidrs, kādēļ racionālajam prātam ar tām būtu jācīnās?

Ir bijušas pašnāvnieciskas domas, bet zinu, ka izdarīt to es nevarētu, lai kāda arī būtu situācija, jo esmu tam par gļēvu. Daudzi uzskata, ka pašnāvība ir gļēvulība, bet es tomēr domāju, ka lai atņemtu sev dzīvību, ir vajadzīga liela drosme.
Vispār man ļoti nepatīk ka pašnāvniekus sauc par slimiem, psihiem, utt. Neviens mēs nevaram zināt, kas tam cilvēkam notika sirdī, cik ļoti sāpēja un kādi bija iemesli, kas uz šo soli pamudināja. Kaut nu pašiem nekad nenāktos pieredzēt brīdi, kad neredzi citu izeju un tas rādās kā vienīgā iespēja pārtraukt mokas. Nieku dēļ pašnāvību neviens neveic.

Kā pašnāvnieku var uzskatīt par slimu? Jā, ir suicīdi raksturīgi spihiski slimiem cilvēkiem.
Avicii izdarīja pašnāvību. Vai tad viņš bija psihiski slims? Ne sūda. Cik sapratu, tad viņš nespēja atrast dzīves jēgu.
Psihiski slims cilvēks tādu mūziku nespētu sadzejot.

KL, alkohola, narkotiku, neīsti cilvēki apkārt u .c.

To dara egocentriski , garā vāji cilvēki ar nespēju uzņemties atbildību.

Cik sapratu, tad viņš nespēja atrast dzīves jēgu.

Šajā sakarā gribēju uzrakstīt, ka mani īsti nepārliecina biežie apgalvojumi, ka pašnāvības tiek izdarītas nopietnu, smagu dzīves problēmu rezultātā. Ar to parasti domājot dažādas nelaimes. Man šķiet, ka ir iespējams izdarīt pašnāvību arī tādā dzīvē, kuru vairums uzskatītu par ļoti labu. Piemēram, par Avicii neko nezinu, bet pieņemu, ka viņam bija tas, par ko sapņo ļoti daudzi: izcila karjera, nodarbošanās ar to, kas patīk, daudz naudas utt. Bet ja šķiet, ka tam nav patiesas vērtības, ka varbūt nekam dzīvē nav patiesas vērtības - kādēļ neizdarīt pašnāvību?

To dara egocentriski , garā vāji cilvēki ar nespēju uzņemties atbildību.

Vai varētu nedaudz plašāk uzrakstīt, kādēļ tā domā?

Nu tas ir diezgan personiski .....
Bet mūsu visu dzīves ir ar kādu saistītas un aizejot no dzīves mēs bieži uzveļam citiem savas problēmas. Pašnāvība ir pats vieglākais ceļš, vieglāk ir mirt nekā risināt problēmas, uzņemties atbildību par savu rīcību un lēmumiem. Tā ir vislielākā necieņa pret saviem vecākiem...

Cilvēkam smadzenes ir tā iekārtotas, lai tās aizmirstu slikto, citādi mūsu dzīves griba nebūtu iespējama. Piemēram, traģiski nomirst bērns vai mīļotais vīrs, notiek biznesa krahs, smagi tiek apkaunota reputācija, piemeklē smaga slimība utml. Šādos periodos var uznākt pašnāvnieciskas domas, jo šķiet, ka svarīgākais zaudēts, tāpēc dzīvei vairs nav jēgas. Bet normālā gadījumā cilvēki saņemas, pieceļas, jo gadu gaitā tās sāpes mazinās vai atrisinās. Nav vairs tā, ka par to jādomā diendienā.
Cits jautājums, ja ir iedzimta vai dzīves laikā radusies smaga depresija, ko sauc par slimību. Tad, kad dzīve vairs nesagādā prieku, jo smadzeņu šūnās ir radušās izmaiņas, kas bloķē dabisko laimes hormonu rašanos.
Domāju, ka tad jāiet pie psihoterapeita un nepieciešamības gadījumā jādzer kādas tabletes, lai atkal spētu pieņemt dzīvi tās patiesajās krāsās tieši tādu kāda tā ir.
Līdzīgi kā alkoholiķiem vai narkomāniem - dabiskais happiness ir nomākts, un tas vairs neražojas, ja nav iegūta deva. Tad sāk ārstēt ar konkrētām metodēm, lai atgrieztu realitātē un dzīvē, kas paredz apzinātu un labprātīgu dzīvošanu tajā.
Neesmu apsvērusi šādu soli, jo ļoti mīlu dzīvi. Un esmu dzirdējusi, ka pēc kā tāda cilvēku pēcnāves dzīvē sagaida lielas mokas, kas gan ir mistiski, bet ne apšaubāmi. Pretējs viedoklis ir par eitanāziju... ļoti atlasītos gadījumos.

persona, kam vispār nav nekādas cieņas izpratnes, sūkstās par necieņu pret vecākiem :D

gadu gaitā
laika gaitā

Man gan liekas, ka lielākā daļa pašnāvību ir slimības rezultāts. Tie ir cilvēki, kuri nekad nerunās par suicidalam domām, bet tās visu laiku būs viņa galvā, varbūt labākā dzīves posmā paies maliņā, bet tomēr tur būs. Draudzenei tētis izdarīja pašnāvību - itkā viss dzīvē bija, varbūt pagrūtāk ar naudu, bet nekas TĀDS. Ģimene bija ievērojusi viņa grūtsirdību, bet kā lai palīdz? Neviens jau nezināja, ka ir tik traki. Tagad draudzene saka-viņš bija slims cilvēks, tās uzmācīga domas bija ieperinājušās viņa smadzenēs un nelaida vaļā. Viena pazīstama meitene ari sevi nogalināja. No malas nepateiksi, smuka un smaidīga. Bet vestulē atklāja, ka jau sen par to domāja un izplānoja no a-z, gribēja "būt brīva". Arī ģimene neko nebija ieverojusi. Nekad nepateiksi, kas otram galvā. Normāli cilvēki, ja saskaras ar tādām domām, tomēr tas cenšas nopurināt un sevi vilkt ārā no tās bedres.
Protams, ir cilvēki, kas zaudējuši visu mantu vai ģimeni, no bēdām un izmisuma var spert dažādus soļus.

Tie ir cilvēki, kuri nekad nerunās par suicidalam domām

Nē, tā nu gan vienmēr nav . ...

Nieku dēļ pašnāvību neviens neveic.

Vot tikai nevajag!... Uz pasaules ir n-tie gadījumi, kad izdarītas pašnāvības bez nopietna iemesla... Kaut vai pusaudži, jo kārtējo reizi pašķīrās no savas "mūža mīlestības" vai kāds cits, tikpat banāls iemesla..
----
Par tēmu kopumā - man par pašnāvniekiem absolūti vienalga, pat varbūt nedaudz riebj. Ne cieņu, ne žēlumu neizjūtu. Būtībā pat uzskatu tādus par sabiedrības atbirām. Tie ir cilvēki, kuri nespējīgi normāli funkcionēt savās dzīvēs un iekļauties sabiedrībā, cīnīties par savu vietu uz pasaules, tā teikt. Egocentriski vārgulīši, kuri meklē vieglāko un ātrāko ceļu... Ja kāds uzskata, ka atņemt sev dzīvi prasa daudz drosmes un spēka... Nu a tu (nenorādu ne uz vienu konkrēti) nevis sev dzīvi atņem, bet pamēģini izdzīvot un noturēties neskatoties uz visām savām problēmām - vot tad parunāsim par drosmi un gara spēku! Slabo dzīvot un cīnīties?...
----
Vienīgais pašnāvības veids, kurš neizraisa manī riebumu - kad cilvēks nolemj izbeigt savu dzīvi, jo cieš nenormālas sāpes kādas neārstējamas slimības dēļ un ir spiests humānās medicīnas dēļ, lēnām mirt visnežēlīgākās fiziskās agonijās. Tad es vēl varu saprast, kāpēc kas tāds būtu jādara un nestu atvieglojumu...

wee

Bet mūsu visu dzīves ir ar kādu saistītas un aizejot no dzīves mēs bieži uzveļam citiem savas problēmas. Pašnāvība ir pats vieglākais ceļš, vieglāk ir mirt nekā risināt problēmas, uzņemties atbildību par savu rīcību un lēmumiem. Tā ir vislielākā necieņa pret saviem vecākiem...

Divas kļūdas ir tavā pamatojumā. Pirmkārt, tā kā mūsu dzīves ir saistītas, tad, aizejot mēs ne tikai varam dažkārt uzvelt citiem savas problēmas, bet arī gluži otrādi atbrīvot citus no smagas nastas. Ja cilvēks apzinās, ka viņš, piemēram, kļūs par dārzeni, tad viņa motīvs tieši varētu būt altruistisks - aiz vislielākās cieņas pret saviem tuviniekiem nekļūt par nevienam nevajadzīgu nastu.
.
Otrkārt, pat ja cilvēks ar savu pašnāvību radam citiem nevēlamas problēmas, tad, maigi izsakoties, tas ir pārsteidzīgs secinājums, ka tāpēc šāds cilvēks ir egocentrisks. Tu uzstādi neadekvāti augstu standartu tam, cik lielu svaru savām interesēm cilvēks var piešķirt, lai nebūtu klasificējams kā egocentrisks. Pēc tava standarta cilvēks ir egoistisks ar to vien, ka dažkārt dod priekšroku savām interesēm pat tad, ja tās ir daudz nozīmīgākas par kāda cita interesēm.
.
Vadoties pēc šāda neadekvātā standarta, arī vēža slimnieki, kas izmisīgi iegulda ievērojamus līdzekļus sevis ārstēšanai, būtu apsaukājami par egocentriskiem cilvēkiem, jo viņi taču varētu savus līdzekļus uzdāvināt, piemēram, man un paši vienkārši nosprāgt dabīgā nāvē. Tāpat arī tu pēc šī standarta esi egocentriska, jo tā vietā, lai brauktu pie manis un sakoptu māju, raksti komentārus forumā. Pēc šāda standarta dabā nebūs sastopams neviens tāds cilvēks, kas nebūtu egocentrisks, attiecīga bez sava pretstata šāds jēdziens vispār zaudē jēgu.
.
Drīzāk ir jārunā par to, ka jābūt ļoti egocentriskam cilvēkam, lai kādu, kas piedzīvo tik lielas grūtības, ka meklē glābiņu pašnāvībā, apsaukātu par egocentrisku cilvēku.