Prioritātes

Mēs nevaram vienmēr visur likt sevi pirmajā vietā . Ir situācijas, kurās mums jāupurē sava labsajūta vai tml. citu labā.
Es biežāk atsaku, izvēlos darīt tā , lai arī es justos labi. Nav vienmēr akli jādara tā kā citi vēlas, lai vienmēr visiem būtu labi. Ir pašam jāizvērtē situācijas, kurās jāizvēles sev par labu, vai arī citiem. Pilnīgam egoistam -es, man , kā es gribu - arī ir galīgi garām.

Nekad neatsaku neko kāda cita labā. Esmu egoisma iemiesojums! :-D:-D

Cenšos balansēt. Esmu gatava gan upurēties, gan tomēr nolikt savas vajadzības/intereses/vēlmes kā prioritāti. Daudz kas atkarīgs no situācijas, cilvēka blakus, manas intuīcijas un uzskatiem, kā arī, protams, cik tas piedienīgi un atbilstoši konkrētā brīdī.

Daudz kas atkarīgs no situācijas, cilvēka blakus, manas intuīcijas un uzskatiem, kā arī, protams, cik tas piedienīgi un atbilstoši konkrētā brīdī.

+1. Arī esmu balansa piekritēja.

Esmu diezgan liela egoiste un lielākoties vispirms domāšu par sevi. Taču tajā pašā laikā ir cilvēki, kas man tik svarīgi, ka viņu vajadzības un labsajūta man vienmēr būs pirms savējām.

Es bieži vispirms padomāju par citiem, bet pēc tam bieži nožēloju, ka neesmu vispirms
ņēmusi vērā savas vēlmes un vajadzības - un nākamreiz ir tas pats, lai gan nosolos tā vairs nedarīt. Tāpēc - ir svarīgi atlasīt savu vajadzību minimumu, kurš ir prioritāte vienmēr. :)

es arī pie egoistēm. pārsvarā domăju, lai man būtu labi. bet ir jau ariarī reizes kad piekāpjos, atkarīgs kāda situācija un cik tuvs ir otrs cilvēks.

Ir daži cilvēki, kas man galvā vienkārši izraisa melno caurumu, kurā pazūd mani sapņi, ieceres un plāni par savu dzīvi. Šobrīd cenšos no viņiem atbrīvoties, bet nav jau viegli, jo tie ir tie cilvēki, kurus esmu mīlējusi. Egoismā neslīgstu, bet pret pārējo pasauli izturos rezervēti, ir maz tādu, kas ielien zem ādas. Nu, un tad jau, pa lielam, no otras puses atkarīgs, kāds tam visam ir iznākums. Katrā ziņā, ceru šogad sasniegt to punktu, kad jau vairs nemaz nejūtos izmantota, jūtos noderīga un novērtēta. Ir diezgan sarežģīti tur tikt, daudz jāmācās no kļūdām.

Ja vienmēr katrs sevi liktu pirmajā vietā, tad šim cilvēkam ātri vien pazustu visi draugi un visdrīzāk arī radi vairs negribētu kontaktēties.
Visam ir jābūt balansā - ir jāsaprot, kad pirmajā vietā likt sevi un kad citus. Reizēm es upurēju savas vajadzības ģimenes labā, jo viņiem tajā brīdī vairāk vajag manu palīdzību, nekā man pašai.

Lielākoties domāju pirmām kārtām par sevi, ir tikai daži cilvēki manā dzīvē, kuru vajadzības varu kaut kādās situācijās likt augstāk par savējām.

Uzrakstīšu piemēru no dzīves - vecāki atgriezās no ceļojuma darba dienas naktī. Nākamajā rītā man sešos jāceļas uz darbu. Vecāki palūdza naktī aizbraukt pakaļ (stundas brauciens vienā virzienā) - es varēju savu miegu likt augstāk un pateikt - nē, nebraukšu. Bet es, protams, braucu, pēc tam pāris stundas pagulēju un cēlos uz darbu. Šajā gadījumā es viņu vajadzību (tikt mājās) nostādīju augstāk par savu vajadzību izgulēties pirms darba. Ja šādu lūgumu izteiktu attālāks paziņa, es visdrīzāk atteiktu. Ja vecāki man katru nakti prasītu kaut kur braukt - es arī atteiktu.
Līdz ar to sevis vai citu likšana augstāk ir ļoti atkarīga gan no situācijas, gan no tā, kas ir šie "citi".

Jāprot gan piekāpties, lai ari pašam ir taisnība, gan pastāvēt uz savu, kad neesi drošs par to.
Es esmu daudz kam piekāpies, jo piemēram, ļoti bieži strīdēšanās dēļ sīkumiem un savas taisnības pierādīša ir muļķīga. Var palikt pie savām domām un piekrist otarm miera labad.
Pēc pusstundas iemesls jau ir aizmirsies un viss ir ok. Citādi kaut kāds muļķīgs sīkums var novest līdz konfliktam.
Man ļoti nepatīk kaprīzēšanās un cimperlēšanās par sadzīves lietām, ēšanu, dažādiem nepatīkamiem darbiem. Var daudz ko izdarīt, pārkāpjot pāŗi "nevaru", "neprotu", "negribu", "nav laika", "kam man to vajag"

Es, mans brīvais laiks, mana labsajūta nenoliedzami ir prioritāte. Neskatoties uz to, nemāku cilvēkiem atteikt, tāpēc piekopju gļēvulīgāko paņēmiemu- cenšos izvairīties no tiem, kam atkal no manis ko vajadzēs. Nepatīk sevī tas, ka neprotu pateikt nē.
Vispār cilvēkiem mūsdienās ir nejauka tieksme prasīt palīdzību no citiem situācijās, kur paši lieliski var tikt galā.

Man ļoti nepatīk kaprīzēšanās un cimperlēšanās par sadzīves lietām, ēšanu, dažādiem nepatīkamiem darbiem. Var daudz ko izdarīt, pārkāpjot pāŗi "nevaru", "neprotu", "negribu", "nav laika", "kam man to vajag"

Kas ar to domāts? Nu, ja cilvēkam pašam to nevajag, tad nevajag! Kādā sakarā jākāpj pāri sev, ja pašam to nevajag, negribas? Lai dara tas, kam to vajag.

Kas ar to domāts? Nu, ja cilvēkam pašam to nevajag, tad nevajag! Kādā sakarā jākāpj pāri sev, ja pašam to nevajag, negribas? Lai dara tas, kam to vajag.

Tas ir domāts, ja piemēram, ir pieejams ēdiens kas man negaršo, vai jāizdara kāds nepatīkams, darbs, kas ļoti negribas. Kaut kam jāiet pakaļ atkārtoti. Jāizdara kaut kas ko neviens cits negrib darīt. To var pieņemt uz izdarīt, bez kaprīzāšanās.

Pārāk daudz uzupurējos citu labā, bieži vien aizmirstot par sevi. Negribu citus pievilt, īsti nemāku atteikt. Tā nu sanāk reizēm pašai mocīties, ka tikai citiem labāk. :-/

Viegli varu pateikt "nē" cilvēkiem un situācijām. Neuzskatu, ka bieži upurējos un atsakos no kaut kā citu cilvēku labā. Dažreiz piekāpjos sīkumos, kad rezultāts nav tik svarīgs, tomēr, ja kaut ko tiešām gribu, tad cenšos to panākt jebkādā veidā. Par robežu uzskatu momentu, kad varu nodarīt pāri kādam man tuvam cilvēkam. No otras puses, tas arī ir egoisms, jo tajā brīdī domāju, ka man pašai būs slikti, ja slikti būs tam cilvēkam.
Kopumā sanāk, ka 99% gadījumu es sev esmu pirmajā vietā.