Priekš kam

Nezinu. Bet ēst un gulēt man patīk.

Lai varētu dzīvot- kā patīk- tas ir jānopelna.

Es par to esmu domājusi, bet dzīvē tā ir iekārtots- kā neizbēgams aplis...atkal ,atkal...Tik daudz laika paiet darbā, tad atliek vienīgi Tev iekārtoties darbā, kurš patiešām sagādās prieku un tad iespējams nešķitīs tik bezjēdzīgi. Vai arī izdomā veidu kā pelnīt īsti netērējot tam daudz laika. Varianti- izdari ,kaut ko un pēc tam nāk regulāri nauda.

Labs video par šo tēmu (a la kāda ir dzīves jēga, jo būtībā tas arī ir tas jautājums, kas minēts pieteikumā):
https://www.youtube.com/watch?v=eOUWgtbIhgE

Nav jau obligāti tas viss katru dienu jādara. Var pārcelties kaut kur dziļi mežā, uzcelt būdiņu un dzīvot nost. Pārtikt no meža veltēm un dzert lietus ūdeni. Katru dienu cīnīties par izdzīvošanu. Domāju, ka tad diez vai ienāks prātā domas - priekš kam tas viss.
Man liekas cilvēki no savas pārticības, labajiem apstākļiem un tā, ka viss ir pieejams, ir kļuvuši, kā lai labāk nosauc - nepateicīgi, jo katru dienu nav jauztraucas par to kā izdzīvot. Cilvēks, kam katra diena ir cīņa par dzīvību, būs pateicīgs par to, ja viņam būtu tāda iespēja kā viss autores minētais - ēdiens, rēķini, gulēt utt.

Dzīves jēga- katrai no mums aiz sevis atstāt labāku pasauli/ veikt savu pienesumu tai, tostarp par sevi parūpēties spējīgu nākamo paaudzi.

Man liekas cilvēki no savas pārticības, labajiem apstākļiem un tā, ka viss ir pieejams, ir kļuvuši, kā lai labāk nosauc - nepateicīgi, jo katru dienu nav jauztraucas par to kā izdzīvot. Cilvēks, kam katra diena ir cīņa par dzīvību, būs pateicīgs par to, ja viņam būtu tāda iespēja kā viss autores minētais - ēdiens, rēķini, gulēt utt.

Tad mirt nost?

Runāju par ciklu, par bezjēdzību, ne to, ka arī nauda no gaisa kristu vai ēdiens.

Nav tādas bezjēdzības, visam ir jēga, pat pēdējiem dzērājiem, bomžiem, neko darīt negribētājiem, pilnīgi visam ir jēga. Nesaprotu, kā kas tāds var ienākt vispār prātā?

tā ir vnk, kautkaa tak dziive jaazpilda, un neuzskatu ka tas ir bezjēdzīgi.... piem es tik traki neizjuutu to rutiinu, man ar savu grafiku, trīs strādā un triis brīvas, ir pietiekami daudz laika atpūtai un izklaidei, ko arī daru.

Es par to ļoti bieži domāju. Vienīgais, ko esmu iedomājusies, ir, ka jāatņem sev dzīvība, lai cikls beigtos, vai jāsakož zobi un jācieš to ciklu. Jēgu nekur dzīvē neredzu.

Runāju par ciklu, par bezjēdzību

Tam ciklam ir 2 daļas. Pirmā - sabiedrības/dzīves apstākļu/dzīvesvietas u.c. "uzspiestā". Jo sūdīgākā starta pozīcijā būsi piedzimis, jo mazāka iespēja Tev no savas vides izrauties. Pasarg Dievs, piedizmt Āfrikā - no Rietumu iedzīvotāja redzesloka. Otra degviela, kas darbina šo ratu, ir pašu domāšana, pašu uzliktie rāmji. Ja rāmji būs stingri, cilvēks par neuzdos šo te jautājumu - kāpēc tā? Jo nav jau vajadzības, tā vienkārši ir un viss.
.....
Lai šo te mainītu, jāpieņem lēmums pašam rakt savu laimi un ietekmēt savu dzīvi. Citreiz - jāatbrīvojas no materiālajām lietām. Tas, par ko runāja tajā video, manā iepriekšējā komentā, kas ielinkots. Ka sabiedrība nosoda tos, kurus uzskata par sapņotājiem - piemēram, ja cilvēks nevar darbu noturēt ilglaicīgi, peld pa dzīvi. Te tas arī regulāri tiek pieminēts negatīvā gaismā, kaut gan negatīvi jau tas, varbūt, šķiet tikai apkārtējiem. Tam cilvēkam, kas dzīvo dzīvi kā LSD tripu, viss ir lieliski. Arī daudziem jo daudziem "sistēmas balstiem", kas dzīvo pēc vispārpieņemtā standarta, arī viss ir lieliski, jo viņiem tas strādā. Tikai tajā brīdī, kad sāc meklēt dziļāku jēgu tam, kas notiek pasaulē, ikdienā, dabā, šī te uzburtā idille sak brukt, jo lietas "nesaiet kopā". Piemēram, kāpēc viens vai otrs process, kas kopumā nes planētai lielāku ļaunumu, nekā labumu, netiek aizstāts ar jau eksistējošu procesu, kas ir planētai nekaitīgs? Tā var par daudz ko iecepties, bet ne visiem to vajag un ne visus tas interesē.

Var jau dzīvot meža būdā, bet tāpat jādomā, kur ņemt ēst, kur naudu, kā dabūt apkuri, apģērbu utt. Tas izdzīvošanas cikls nekur jau nepazūd, tikai citā vietā.

Tik cik vieglāk aiziet bojā.

Noskaties to video. Jā, tur ir runāts par psihodēliskām narkotikām, bla, bla, bet kopumā tur ir pāris vērtīgi pieturpunkti arī bez tā. "Aiziet bojā" jau nav obligāti viss, kas ir dzīves beigās pieejams kā opcija.

Bet kas būtu tas, kas būtu jēdzīgs? Ja dzīves cikls un izdzīvošana nav jēdzīga?

Mēs ceļamies ar grūtībām, miegs nāk, ejam uz darbu, ēdam, mājās, gulēt. Ceļamies, nomaksājam rēķinus, strādājam, atnākam mājās, palūram, palasām kaut ko un gulēt. Atkal ceļamies uz darbu. Un viss uz riņķi būs gadu gadiem.
Priekš kam tas viss?

Lai celtos nevis ar grūtībām, bet no rīta pamostos ar prieku, labi atpūtušies patīkamā naktsmierā (vai visu nakti ar savu līgavaini nu tādā aijaijai, ka dakters brīvu dienu dos), strādātu sirdsdarbu/bīdītu sirdsbiznesu ar patīkamiem kolēģiem un gādīgu priekšniecību, kurā nopelnītu smuku ciparu, izbaudītu katru maltīti, pavadītu brīvo laiku aizraujošos hobijos, atpūstos mājās/kaut kur citur vienam vai savējo lokā un, apmierināti par lieliski pavadīto dienu, dotos gulēt ar smaidu uz lūpām.
.
Un ar tādu pašu prieku un līksmi arī nākamo, aiznākamo utt. dienu gadu no gadiem, kamēr zārkā un kapā. Vai kremētavā. Vienalga. Bet bija gan sasodīta forša tā dzīve.
.
.
P.S. Veltījums tiem, kas ar savu līgavaini/līgaviņu visu nakti aijaijai :-P:D
https://m.youtube.com/watch?v=ZEqp68bosAU

Pasadena,
Cik esmu domājusi par to, tad man jēdzīgs būtu tas, kas sniedz man prieku un labsajūtu. Strādāšana, lai kādā tās izpausmē (ja es teikšu par algotu darbu, tad man var kāds pateikt, lai veidoju savu uzņēmumu, bet es redzu citu pieredzi, ka savs uzņēmums prasa tikpat daudz nervu vai pat vairāk), traucē dzīvot tā, lai pašai prieks, darbs ieliek rāmjos. Ir labi, ja patīk savs darbs - man patīk, bet nepatīk celties 8 no rīta un sēdēt līdz 17. Es varētu meklēt darbu ar citu strādāšanas grafiku, bet tādi darbi nemētājas apkārt. Bez darba nav naudas, bez naudas nav komforts.
Es neredzu jēgu dzemdēt bērnus, jo tas ir darbs - audzināt, vēl pie tam tiešām nezini, kas beigu galā pieaugs.
Es neredzu jēgu novecot, jo, novecojot, neizbēgāmi pievienojas vārgums un slimības.
Es tā varētu turpināt un turpināt par bez maz vai katru dzīves detaļu, kaut vai ēst gatavošanu (tajā diskusijā par ēst gatavošanu teicu, ka neredzu jēgu pielikt pūles tam). Un nē, es netroļļoju, man vienkārši ir depresija, lai cik tas kādam smieklīgi neizskatītos, es nekam neredzu jēgu, bet dzīvoju automātiski, jo tā vajag, lai nesāpinātu sev tuvos. (t)
Varbūt man nevajadzēja šo visu rakstīt, jo noteikti kādam tas šķitīs uzjautrinoši, bet man nav kauns par savām domām.

Prieku un labsajūtu uz doto mirkli man spētu sniegt tas, ja varētu dzīvot sev, neuzliekot sev tos rāmjus par darbu, naudu, bērniem, ģimeni, māju kredītā utt. Tai pašā laikā es saprotu, ka dzīvot "vienītī mežā" ir grūti panākams, nāk ar citām savām grūtībām un es izvēlos vieglāko - turpināt to, kas jau iesākts, dzīvojot bezjēdzīgo dzīvi. Ja varētu saņemties, tad pārtrauktu šo ciklu, padarot sev galu.

Noskatīšos, šobrīd skaņas nav.