"Es dzīvoju viena, apzināti. Patiesībā jau divus ar pusi gadus gandrīz es pat neesmu gājusi ne uz vienu randiņu," raidījumā "Starp mums runājot" atklāj Balčunaite. Viņa norāda, ka mēdz atteikt došanos uz randiņu, jo viņa nav satikusi cilvēku, kas viņu uzrunātu un saistītu tā, lai rastos interese piekrist uzaicinājumam.
"Tad es labāk palieku mājās, lasu grāmatu vai tiekos ar jau esošajiem draugiem vai arī ģimeni, vai aizbraucu kaut kur pie dabas, vai aizeju uz sporta klubu vai vēl kaut ko," viņa skaidro, "katrā ziņā, jā, man tad draugi jautā – nu kā, kā tā var būt, ka tevi neviens nesaista, ir taču arī kaut kādas fiziskās vajadzības. Bet, ja tev nav šī, kā lai pasaka, šī cilvēka, ar kuru tev gribētos būt līdzās kā ar draugu, tad arī pārējais… Nu man vajag, lai man ir komplekts."
Citāts no Delfiem.
Par šo aizdomājos un vakar ar draudzenēm diskutējām. Teikšu godīgi, esmu dzīvē bijusi attiecībās, kurās nejūtos tā, ka nu šis pavisam noteikti būs mans vīrs! Bet vienalga jutos ļoti laimīga par ikdienas mirkļiem, kopīgām brīvdienām, abpusēju prieku par dalītām emocijām,romantiku, sarunām, rūpēm, seksu... tas viss vienmēr ir bijis svarīgi un mani ir piepildījis skaistākai dzīvei. Uzskatu, ka arī attiecību pieredze ir jāveido.
Tagad ar savējo daaaudz laika pavadām kopā, uzskatu viņu arī par savu labāko draugu, neesam non - stop "salipuši", bet... man vienai ilgtermiņā būtu garlaicīgi. Tai pat laikā mana draudzene, kurai vīrs ir jūrnieks, saka, ka vientulība, ja tā ik pa laikam ir "atšķaidīta" ar viņas laulātā klātbūtni, ir viņas dzīves lielākā kvalitāte. Sāk ilgoties tikai tad, kad viņš ir piestājis atpakaļ ostā.
Kā ir jums? Ja nav lielā mīlestība, tad labāk dzīvot vienai? Vai labāk kaut kas, nekā nekas? Cik pašpietiekamas esat? Vai no sirds un patiesi izbaudāt laiku bez mīļotā klātbūtnes?