Plusi un mīnusi paliekot attiecībās ar vīrieti pēc krāpšanas

Priekš kam piedot, jūs neesat precējušies, jums nav kopīgu bērnu, īpašumu, nav nekā, kas jūs turētu kopā. Tur pat domāt nevajag, palaist ir grūti, jo izveidojies pieradums.

+++
Tieši tāpat domāju, nav īsti nopietnu iemeslu piedot.

Šķirtos momentā, neļautu sevi apvārdot.

Nenosodiet mani par to,ka gribu piedot cilvēkam, jo dzīve balstās uz sapratni, vienošanos un kopību.

Jā, šo punktu viņš sagrāva un iznīcināja, tā kā jūsu domas par svarīgo nesakrīt.
Mālēs acis kamēr neparādīsies cita labāka.

Piemēram, plusi +, kopīgas bijušās atmiņas, kopīgas nākotnes atmiņas, bērni, māja, nākotne kopā.

Kur te kāds pluss tieši tajā cilvēkā? Tās ir vienkārši dzīves lietas nosauktas.

Mīnusi, neuzticība, sāpes u.t.t.

Tas viss paliks, nekur nepagaisīs.
Jauna esi, dzīvo taču sev!

Dionysus, jā, mēs te visi labi zinām, ka Tu uzskati, ka, ja viens no pāra krāpj, otrs ir līdzvainīgs. Taču tā nav. Pie problēmām attiecībās līdzvainīgi ir abi, taču krāpšana ir individuāla izvēle, pie kuras vainīgs ir tikai un vienīgi krāpējs.
Jealous, Tev tagad nav jāpieņem lēmums visai atlikušajai dzīvei. Ja kaut kādā mērā jūties gatava piedot un sadzīvot, tad mēģini to darīt, taču pastāv arī iespēja, ka Tev gluži vienkārši tas neizdosies. To arī vari godīgi pateikt vīrietim. Ja tagad visu izbeigsi, tad varbūt pēc tam sevi šaustīsi - kā būtu, ja būtu tomēr piedevusi... Es arī esmu diez gan pārliecināta, ka nepiedotu krāpšanu, taču, ja ir gana daudz labā attiecībās, kā dēļ Tu tomēr gribi mēģināt - tad, manuprāt, ir vērts pamēģināt. Ja krāpšans fakts nāks ārā pie katra strīda, ja vairs nespēsi ļauties tādai intīmai tuvībai, kā tas bija līdz šim, tad, iespējams, neizdosies jums turpināt attiecības. Taču - kamēr nepamēģināsi, neuzzināsi.

Man piedošana asociējas ar darbību, kuras rezultātā vieglāk kļūst man, nevis tam, kuram šī piedošana adresēta. Es varu arī piedod cilvēkam, kurš man piedošanu nemaz nav lūdzis, un vienkārši viņu no savas dzīves izslēgt, naidu sevī nekurinot. Piedošana nav balva, ko Tu kādam citam pasniedz vai knipis, kas padara notikušo par nebijušu. Piedošana ir emociju atlaišana, nepieķeršanās tām. Manuprāt, ja ir jāzīmē + un -, tātad, jācenšas sevi par kaut ko pārliecināt, tad Tev ir smagi un Tu neesi gatava to visu palaist. Nodevībai ir viens liels +, mēs kļūstam gudrākas un spēcīgākas, bet par to paldies nodevējam parasti nesaka. Mīnuss? Nereti atspoguļojas tas, ka mēs sevi mīlam mazāk par to otru, kurš, ja jau nokrāpa, baigi stipri mūs nemīl.

Manuprāt, 22 gados un ar tādu uzskatu ''vīrieti'' nav ko pīties pat bez krāpšanas. Visa pasaule vaļā, iegrožot tagad sevi ar tādu? Nav jau ne 40, ne 60 gadi, kad kopdzīve 20 gadus, 3 bērni, divi kredīti un vēl vis kaut kas. Neprāts jaunai meitenei.

Pie problēmām attiecībās līdzvainīgi ir abi, taču krāpšana ir individuāla izvēle, pie kuras vainīgs ir tikai un vienīgi krāpējs.

Uz papīra protams, ka vainīgs ir tikai un vienīgi krāpējs. Bet man jau šķiet svarīgāka ir kopaina. Krāpšana ir tikai sekas kaut kam svarīgākam, kas nogājis greizi - attiecības. Tērējot enerģiju vienpusējos apvainojumos problēma netiks atrisināta, ja galveno akcentu neliks uz jautājumu KĀPĒC?

KĀPĒC jautājumu var risināt, nekrāpjot. Un ar krāpšanu ne tuvu nedodas risinājuma ceļā. Tas drīzāk parāda, ka nospļauties par otru.

Es krāpšanu nepiedotu pat ar visiem bērniem, laulību un kopīpašumu. Kur nu vēl, ja nekā tāda nav un aiziet ir vieglāk par vieglu. Varbūt ne emocionāli, bet fiziski gan.
Ja cilvēks ir tik ļoti egoistisks, ka galvenais viņam ir apmierināt savas fiziskās tieksmes nevis risināt problēmas, kas radušās KOPĒJĀS attiecībās, tad viņš būs egoistisks arī tālāk. Īpaši tad, ja jūs esat jauni.
Man ir bērns, laulība, kopīpašums. Ja vīrs nokrāptu - es ar bērnu būtu tālēs zilajās. Un tur nav runa par to, ka es sabojātu bērnam ģimeni, vīrs pats to būtu sabojājis ar savu attieksmi.

Dionysus, jā, mēs te visi labi zinām, ka Tu uzskati, ka, ja viens no pāra krāpj, otrs ir līdzvainīgs. Taču tā nav. Pie problēmām attiecībās līdzvainīgi ir abi, taču krāpšana ir individuāla izvēle, pie kuras vainīgs ir tikai un vienīgi krāpējs.

Līdzvainīgi ir abi un abi var izdarīt vairāk, lai nenonāktu līdz krāpšanai.
Daudzus vīriešus attiecībās kur itkā viss ir ok, ar laiku ir sāk vilkt pa kreisi. Kā nu kuram vīrietim tas izpaužas, citam neko nevajag, bet ja no dabas dzimuma konstitūcija ir stipra, var norauties.
Tas ir brīdis kad abiem vajadzētu vairāk pievērsties viens otram un piestrādāt pie attiecībām. Tad nekas var arī nebūt.
Bet parasti viss iet savā plūsmā, darbs, mājas, bērni, katrs aizņemts ar savām ikdienas rūpēm un moments ir garām.

Meitene zāģē? Šķiries. Meitene kliedz? Šķiries. Meitene uzpūtīga? Šķiries. Un varbūt padomāt, kāpēc viņa tāda mēdz būt. Bet krāpt? Kāds sakars? Tādā veidā aizslauka prom visu. Tieši tad ir jāiet pie otra un jāsāk runāt, kopīgi domāt, ne izdarīt ko tādu! Pretīgas atrunas.

Bet kā tad tā sieviete var zināt par problēmām attiecībās, ja vīrietis nenorāda uz tām?
Tur jau ir tā māka apzināties, ka nav labi, bet nevis paļauties uz savu dziņu un padoties kārdinājumam, bet iziet ārā no situācijas, kurā krāpšana var notikt, aiziet pie savas otrās puses un pateikt: "Klau, mīļā, ir ziepes, es vairs nejūtos apmierināts ar mūsu attiecībām. Kā mēs varam to risināt?" un tad kopīgi meklēt risinājumus un kopīgi pie attiecībām strādāt.

Manuprāt, es vismaz tā uztvertu - krāpšana ir šķiršanās pieteikums.

KĀPĒC jautājumu var risināt, nekrāpjot.

Nu diviem cilvēkiem, katram ar savu dzimumu, runājot, reizēm ir neiespējami ko atrisināt dēļ atšķirīgās domāšanas un lietu izpratnes. Pareizāk jau būtu laicīgi šķirties, ja jūt, ka nav kas kārtībā, bet tas prasa lielu iekšējo spēku un pārliecību par šo soli, kas visbiežāk daudziem trūkst.
Mēs visi esam vāji, un kas nav vājš, to nomelno, ka maita pameta :-D

Tas drīzāk parāda, ka nospļauties par otru.

Gan jau atkarīgs no vecuma (cik nobriedis kā cilvēks). Topika autores gadījumā visticamāk, ka jā. Jauni, nepieredzējuši, ķer visu kas tverams, kust un dod.

Nu diviem cilvēkiem, katram ar savu dzimumu, runājot, reizēm ir neiespējami ko atrisināt dēļ atšķirīgās domāšanas un lietu izpratnes.

Atmazka. Tad tādam vispār nevajag bojāt, čakarēt un sāpināt citu cilvēku, ielaižoties attiecībās, ja nespēj pat doties un risināt ar svarīgāko cilvēku - savu partneri. Pat ne mēģināt. Un ja nesanāk, tad krāpt, jo? Ej un meklē kādu, ar kuru māki runāt.

Atmazka

Neattiecināsim šo tikai uz vīriešiem. Nav tā, ka visas sievietes prot izrunāt lietas un tikai večiem ir gadījumi, kad neprot. Bieži vien nespēja izrunāties ir autoritatīvais princips no viena partnera puses. Un otrs partneris, ja netiek ar autoritāti galā, tad īsti jau nav vainīgs. Vienkārši vājāks cilvēks nekā otrs. Beigās viņš/viņa paklusē, noslēdzas, vai atmet ar roku.

Neattiecināsim šo tikai uz vīriešiem.
Pārlasīju Tavu komentu, Tu neattiecināji to uz vīriešiem :-D

aiziet pie savas otrās puses un pateikt: "Klau, mīļā, ir ziepes, es vairs nejūtos apmierināts ar mūsu attiecībām. Kā mēs varam to risināt?" un tad kopīgi meklēt risinājumus un kopīgi pie attiecībām strādāt.

Vīrs: Klau mīļā es tevi ļoti mīlu un gribu ar tevi dzīvot kopā, bet man ļoti gribās vienu sievieti nomēģināt.
(Sieva - ok, mēs mēģināsim to atrisināt ) :-):-)
Realitātē, pēc tāda jautājuma, jebkura sieviete uztvers to kā personisku apvainojumu un vai pasūtīs vīru un neatgriešanos, vai nu būs sabojātas attiecības uz ilgu laiku.
Nedomāju ka kāds vīrs vai draugs, par kaut ko tādu uzdrošinātos runāt.

Vīrs: Klau mīļā es tevi ļoti mīlu un gribu ar tevi dzīvot kopā, bet man ļoti gribās vienu sievieti nomēģināt.
(Sieva - ok, mēs mēģināsim to atrisināt )
Realitātē, pēc tāda jautājuma, jebkura sieviete uztvers to kā personisku apvainojumu un vai pasūtīs vīru un neatgriešanos, vai nu būs sabojātas attiecības uz ilgu laiku.
Nedomāju ka kāds vīrs vai draugs, par kaut ko tādu uzdrošinātos runāt.

Varbūt vajag normālāk vest to sarunu? :-D

Piedošana nav balva, ko Tu kādam citam pasniedz vai knipis, kas padara notikušo par nebijušu. Piedošana ir emociju atlaišana, nepieķeršanās tām. Manuprāt, ja ir jāzīmē + un -, tātad, jācenšas sevi par kaut ko pārliecināt, tad Tev ir smagi un Tu neesi gatava to visu palaist.

Piekrītu schoco rakstītajam. Tev sāp un tas nemaz nav zināms, vai izdosies to tā aizmirst. Ja nākamajos konfliktos celsi augšā to, ka viņš Tevi nokrāpis, jo ir saglabājies rūgtums par to, ar laiku viņam tas apniks un attiecības agrāk vai vēlāk nomirs no tā, ka viens nav spējis to piedot un palaist, bet otram no tā, ka partneris visulaiku dzīvo pagātnē un liek justies vainīgam par pagātnē pieļautajām kļūdām. Nevienam no abiem nebūtu viegli. Tev jāizvērtē, vai esi pietiekami stipra, lai ar to sadzīvotu.