Ar draugu pagaidām nedzīvojam kopā, tomēr pavadām kopā diezgan daudz laika. Mūsu attiecības sākās visai savdabīgi - bijām labākie draugi un burtiski vienā dienā sapratām, ka vēlamies būt kopā. Esam kopā 4 mēnešus, bet labākie draugi bijām gadu. Un pēdējā laikā mani nomāc savāda sajūta. Ir dienas, kad man ar viņu ir labi - kad skaties uz viņu un domā, kā agrāk varēji dzīvot bez viņa, cik svarīgs viņš man ir, gribas, lai ar mani viņš ir pa īstam laimīgs. Varu iedomāties arī turpmāko dzīvi ar viņu kopā, ir tā drošības sajūta, ka uzticies viņam un saproti, ka viņš mani nekrāps, varu būt ar viņu, kāda vien vēlos, un zināt, ka viņš mani mīl.
Bet tāpat ir arī dienas, brīži, kad mani viss viņā kaitina - kā viņš staigā, mīmika, žesti, pat kā viņš elpo, viņa raksturs, uzskati. Tādos brīžos pat nav vēlmes viņu noskūpstīt, arī tad, kad viņš to mēģina darīt, cenšos aizgriezties.
Saprotu, ka, ja reiz šaubos, tad mīlestība tur diez vai ir. Bet arī tajā pašā laikā nevēlos viņu zaudēt, jo pirmo reizi sastopu tik lielisku puisi. Un reizēm ienīstu pati sevi, jo nespēju saprast šīs izjūtas. Un, jā, arī baidos palikt viena.
Bet varbūt ar laiku šīs šaubas pāries? Jo pastāv iespēja, ka ielecu šajās attiecībās par ātru pēc iepriekšējās šķiršanās.
Kādai ir bijusi līdzīga situācija? Ja, jā, tad kā tas beidzās? :-)
406
