Kā jūs uztverat reliğiskos?

Un, nē, man negribas viņu atraut no Dieva! Vienkārši gribu parunāties dažreiz ar viņu tā, kā agrāk bez dievišķo tēlu klātesamības katrā teikumā...

Viņa kādā sektā?
Tikmēr, kamēr man neuzbāžas ar savu reliģiju vai nesāk runāt absurdas muļķības, tikmēr man netraucē.

Tur jau tā lieta, ka normālā baznīcā iet, pie tam luterāņu, bet runā tā, it kā sektā ietu. Runā absurdi, par daudz visā jau iegājusi... negribas arī pātraukt draudzību, jo ilgi jau papļāpajamies un tā jau forša meitene.

Tikmēr, kamēr man neuzbāžas ar savu reliģiju vai nesāk runāt absurdas muļķības, tikmēr man netraucē.

+++++
Bet, ja sāk visur iepīt Dievu, mēģināt pierunāt iet uz baznīcu, tad sāku izvairīties no tādiem cilvēkiem.

Viņai, kaut kas dzīvē nepietrūkst? Nav bijuši zaudējumi, slimības, nejūtas pa dzīvi ļoti nelaimīga, nav materiālas problēmas? Kaut kā esmu ievērojusi, ka tieši, ja kaut kas dzīvē trūkst, nenotiek kā vajag, tad glābiņu meklē ticībā.

Man prieks, ja reliģija palīdz uzlabot dzīves kvalitāti.. nav iebildumi komunicēt, ja cilvēks bieži piemin Dievu. Tas nemaina manu pasaules uztveri.
Ja man mērķtiecīgi censtos kaut ko uzspiest.. droši vien saktu izvairīties no tās personas :)

jo ilgi jau papļāpajamies - normāls arguments.
kā kuru reliģisko. man darbā ir viena tāda. tīri patīk tas pozitīvisms utt., bet tuvā draudzībā justu, ka neesam uz viena viļņa.

Es arī pazīstu tādu meiteni. Zinu, ka viņai dzīvē bija grūti gājis un līdz ko pievērsās ticībai, dzīve sāka it kā iet uz augšu. Un jā, viņa visur pārspīlēti saskata Dievu. Ok, viņai ir viņš spēkavots, glābējs utt., bet arī, šķiet, pārāk daudz un daudziem par to klārē.

nu, tā arī mēģini pateikt, ka Tev piegriezies tas dievs priekšā pakaļā. varbūt viņa pat to nejūt, spēs atslēgties, tad piedomās. ja ne, tad nav ko vairs satikties ar tik izmainītu/-jušos cilvēku, ja saskarsme nedod neko

Nav tā ka viņa cenšas ievirzīt manu ceļu pie Dieva. Mani neizraisa nepatika ka viņa ir pievērsusies ticībai, mani drīzāk nogurdina ka viņa katrā teikumā, darbībā utt. piemin Dievu. Piemēram, es viņai pajautāju- kā viņai iet attiecībās ar jauno puisi, bet viņa man atbild- ir sākušies nesaskaņas, un man tas atņem spēku, bet gan jau Dievs zina kāpēc esam kopā un viņam ir savi nodomi kas man palīdz izturēt, jo es zinu ka viņa nodomi ir labi. .un tad seko kāds vēl teikums, kā piemēram, Dievs visu redz un paļaujos uz viņu.
Liekas un gribas pateikt- comon, tas viss ir forši ka ir ticība kam augstākam, bet tomēr jāapzinās realitāte un jādomā ne tikai caur bībeli. Ja moka attiecības tad jārisina problēmas vai jāizvērtē vai ir tās ko vērtas nevis visā jāpaļaujas uz Dievu.

... bet negribas arī aizvainot, jo zinu ka ticība viņu ir ''pacēlusi''. Bet ar kateu gadu tā jau paliek par tādu apsēstību (?).

Man nav problēmu ar ticīgiem cilvēkiem, bet, ja kāda ticība/uzskati/jaunatklātais dzīvesstils/kautkascits kļūst par cilvēka vienīgo (vai tuvu tam) sarunu tematu ilglaicīgi, tad man visticamāk kļūs garlaicīgi. Kādu laiku jau var klausīties, bet nezinu, cik ilgi. Neuzskatu, ka tam ir sakars ar to, ka cilvēks ir ticīgs, bet drīzāk ar konkrētā indivīda komunicēšanas izvēli.

Kā man tā, lai neaizskartu viņu, pateikt ka nu jau par tālu tas aizgājis VAI ARĪ kā jūs vispār reağējat, ja jums kāds tāds, ar kuru negribas sabojāt attiecības, ir visā tajā Dieva būšanā par dziļu iekšā?

Attiecības ar dievu / Dievu ir katra paša personīga darīšana un ar Dieva vārdu bez liekas vajadzības nevajadzētu plātīties ārpus baznīcas / dievnama / draudzes. 8)
.
Tas no šī -
2. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.
;)
.
P.S. Ja izdodas (vai neizdodas), padalies, kā reaģēja. :)

Tev nav jālien viņas attiecībās. Ja tic, ka Dieva dēļ, tad lai tic.

Tikmēr, kamēr man neuzbāžas ar savu reliģiju vai nesāk runāt absurdas muļķības, tikmēr man netraucē.

+++
Zinot sevi un savu nostāju attiecībā pret reliģiju (neticu nekādiem augstākiem spēkiem, esmu pārliecināta ateiste, taču nevienu ticīgo neaizskaru un, kamēr tas tiešā veidā neskar mani, nevienam personīgi neko neaizrādu), visticamāk, šādā gadījumā gan kļūtu skarba un vienkārši pateiktu, ka cienu viņas ticību un nostāju šajā jautājumā, taču priecātos, ja viņas ticība netiktu pieminēta katrā teikumā, gan tur, kur vajag, gan tur, kur nevajag. nerātnā deva lielisku piemēru tam, ko vēlos ar šo pateikt. Katrs, protams, var ticēt kam vien grib, taču visi šie "ai, man tik labas attiecības, jo Dievs palīdzēja" vai "oi, es uzveicu vēzi, jo Dievs palīdzēja" liekas tāds bullshits... Attiecības ir labas, jo pie tām strādā divi cilvēki! Un vēzi uzvarēja, jo palīdzēja nauda, ārsti un medicīna, citādi, paļaujoties tikai uz savu Dievu, gan jau sen būtu tai saulē. Taču, lūdzu, tici kam vien vēlies, tici, ka esi kopā ar to kādu tikai tāpēc, ka Dievs tā lēmis, tici, ka no vēža izveseļojies nevis pateicoties ķīmijterapijai, bet Dieva gribai utt.,utjp., taču, ja šis Dievs ir vienīgais no kā sastāv visas, pat ar ticību nesaistītās, sarunas, uzskatu, ka tas jau ir fanātisms un, respektīvi, cilvēka nespēja normāli uztvert realitāti un pieņemt patstāvīgus lēmumus, visu izskaidrojot ar "tā lēma Dievs." Un, lai mani nepārprastu, piebildīšu, ka neciešu fanātiķus kā tādus, ne tikai, ja runa iet par reliģiju. Esmu no draugu loka izslēgusi arī senu draudzeni, jo, ja sarakstoties, viss, kas jālasa ir tas, ka "iet labi, esmu notievējusi, jo nelietoju gaļu un dzīvnieku izcelsmes produktus, un man ir jauns draugs, kurš ir labs cilvēks, jo neēd līķus, un man ir jauna darba vieta, taču esmu sastrīdējusies ar visiem kolēģiem, jo pusdienu pārtraukumā nespēju pasēdēt pie viena galda ar asinskāriem mēsliem, kuri uzturā lieto līķus un vistu mēnešreizes" utt., utjp., man ar tādu cilvēku nebūs pa ceļam. Uzskatu, ka ir normāli, ja kaut kam tici, ja dzīvo tā vai savādāk, taču, ja šis veids kā dzīvo vai kam tici, vai kā uztver pasauli, ir vienīgais, kas sāk figurēt attiecībās un sarunās ar citiem cilvēkiem, tā jau sāk kļūt par problēmu.

nerātnā un Sadie - labi teikts, labi argumentētas pārdomas un bija patīkami lasīt!
Es gan esmu tāda, kas tic visuma spēkam, tikai tam nav noteikts vārds. Ir tikai vārdi darbībām ''karma'', ''liktenis'' utt. Tāpēc it kā saprotu viņas spēcīgo ticību (jo kāda gan starpība kā sauc šo ticību un tās augstāko spēku, ja funkcija, vairāk vai mazāk, ir viena un tā pati), bet es nesaprotu to ''sludināšanu''. Ja tici, tici un jā, ja neesi mācītājs vai neatrodies tai sakarā piemērotā vietâ, tad lūdzu ''nesludini''. Es taču neuzbāžos ar visām tām lietām par kurām es ticu. Aij.. drošvien gribējās savu apnikumu pastāstīt. Bet, ja ir jautājums ko es darīšu, nu drošvien turpināšu komunicēt, un kad jutīšu ka vairs to nevaru izturēt, tad arī beigšu. Jo, pa lielam, ja cilvēks ir tik ļoti tajā visā iekšā, un pats galvenais, vismaz pagaidām, tas dara viņu laimīgu, tad ko gan es tur ar saviem aizliegumiem un pamācībām- tikai sabojāšu gaisu. Bet vispār žēl, līdzīgi kā ar atkarībām.

endra, mana atbilde ir atvasinājums no 2.baušļa. Tu minēji nedienas ar luterticīgo, tāpēc iekopēju viņu versiju, bet faktiski, cik lasīts, visām tradicionālajām konfesijām baušļi vieni un tie paši - atšķiras to izklāsts vārdos, kārtība.
.
Tos baušļus, kuri taču it kā ir likums visiem ticīgajiem, gadās aizmirst / pārkāpt arī pašiem baznīcas priekšstāvjiem, pat tiem lielākajiem, kāpēc lai tā negadītos arī ierindas draudzes loceklim.
.
Bet visi esam cilvēki, kam gan negadās - der tad atgādināt par tādu esamību pēc iespējas korektāk, kas var arī neizdoties, ja pretī ir cilvēks, kam Dievs kļuvis par teju vienīgo dzīves jēgu.
.
P.S. Reliģiskais fanātisms arī ir atkarība.

Starp citu, kristiešiem Bībele māca, ka arī svētulība ir grēks - tas ir, ja cilvēks pārlieku visur jauc iekšā reliģiju, tad var vērst uzmanību uz to, ka tā robeža starp svētumu un svētulību ir diezgan šaura.

Ar reliģiju tāpat kā ar daudzām lietām dzīvē - kas par daudz tas par skādi. Ir cilvēki, kuri ar reliģiju gūst patiesu laimi savā dzīvē, ko nespēj iegūt bez tās. Lai jau tiek. Ir cilvēki, kas iedomājušies - ja man palīdz, tad visiem palīdzēs. Aplami.
Bet savā dzīvē neielaižos ar cilvēkiem, kuru sabiedrībā netīk uzturēties. Tā pat ieteiktu Tev. Iemesls nav svarīgs. Ja nepatīk cilvēka sabiedrība - distance. Nedzīvo tik ilgi, lai ar visiem paspētu draudzēties.

Ja reliģijai pievēršas no sirds, tad tas ir tikai apsveicami, ja cilvēkam no tā paliek labāk. Bet man ir zināma viena meitene, kas pēc šķiršanās no vīra strauji pievērsās baznīcas lietām, visur pieminēja Dievu, ka tas vienīgais glābiņš un palīdzēs tikt visam pāri, vēlāk jau sāka braukt svētceļojumos, tad vēl nosodīt cilvēkus kā pārāk miesaskārus. Viss ok, līdz brīdim, kad es uzzināju, ka drīz vien viņa sāka pelnīt iztiku interneta kamerās, sevi filmējot un attiecīgi darot visu, kas tiek prasīts. Lūk, tas man nav saprotams un šķiet pat pretīga tāda zaimošana.