par iemīlēšanos cilvēkā, starp kuru un tevi ir tikai "šķīsta draudzība", īstas pārliecības man nav. es varu pieņemt kādu jūtu rašanos, kas nav nekāds ak vai, ko nu?, bet par situācijas atklāšanu otram un draudzības pāriešanu attiecībās (pat, ja šis cilvēks ir teicis "jā,davai, es arī gribu") gan pārdomātu daudz un dikti. iemesls tam ir diezgan vienkāršs - domājot racionāli, attiecības var neilgt mūžību (jā, jā, arī draudzība ne, bet ne par to šobrīd), un ko darīsim tad, kad pienāks šķiršanās. protams, var izšķirties ar godu un turpināt ja ne draudzību, tad vismaz elementāru cieņu vienam pret otru (piem. nebēgt krūmos, ieraugot otru nelaimīgo pāri ielai :-D), bet a ja nu nesanāk tā? vai tik tiešām riskēšu ar draudzību (savu) jūtu apmierināšanai?
.
pārgulēt gan spētu - mazāk enerģijas, mazāk smadzeņu čakarēšanas (protams, ja abiem iesaistītajiem tas ir "pliks sekss", tātad bez dziļākiem nodomiem.)