Sveikas! Mēģināšu īsi. Situācija ir tāda, ka esmu attiecībās, kurās viss ir ļoti labi, izņemot to, ka vīrietis ar mani ir citu iemeslu dēļ, nevis fiziskās saiknes. Jeb jūtu, ka tā ir tikai tāda platoniska mīlestība un ''dvēseļu saderība'', bet iekāres uz mani attiecībā nav, sekss notiek tikai ar manu iniciatīvu un procesa laikā viņš domā par ko citu, nevis ''savienojas'' ar mani, viņš dod priekšroku rokai. Tā tas būtībā ir bijis vienmēr. Kaitīgu ieradumu vairs nav, par mani ļoti rūpējas, apkārt nevazājas, vēlas ģimeni utt. Viss ļoti labi, tikai šis aspekts... Vēlos šķirties, bet viņš neļauj, varu raudāt cik gribu, ka vēlos šķirties. Kā noprotu, nevēlas palikt viens, bet uztraucas, ka tāda izskata meiteni, kādu vēlas, nesasniegs, tādēļ labāk ar kādu, kam ''ir laba sirds un nekrāps''. Meitenes mēdz palikt arī drausmīgākās attiecībās, bet man jautājums, vai neesmu pārāk kaprīza, ka vēlos beigt attiecības, kurās par mani rūpējās utt tikai šī iemesla dēļ? :)