Dzīves jēga

Cilvēkam, kuram nav iemesla dzīvot, nav iemesla arī mirt.

Manā gadījumā dzīves jēga ir dzīvi nodzīvot pēc iespējas krāsaināk, spilgtāk, ļaujoties emocijām un vairāk klausot sirdi, ne prātu. Vēlos sirmā vecumā, atskatoties uz savu jaunību, apzināties, ka esmu izdarījusi visu, ko esmu vēlējusies izdarīt un ka nav palikusi nožēla par neizdarītām lietām, nepiepildītiem sapņiem. Dzīvoju dēļ emocijām, piedzīvojumiem, iespējām izzināt šo pasauli, redzēt dažādas vietas, valstis, iepazī jaunus cilvēkus, jaunas kultūras. Dzīvoju sevis pašas dēļ.

Mana dzīves jēga ir egoistiski izbaudīt to, ko varu izbaudīt, un tagad arī censties radīt un nodrošināt pēc iespējas labāku vidi, kurā augt manai meitai.

Šī nebūs filozofiskā beztēma.

Pretrunīgs teikums.

Dzīves jēga
Šī nebūs filozofiskā beztēma.

Ja atmestu priedēkli bez-, sanāktu pretruna no otra viedokļa.
..
Cilvēks dzīvo, lai kāds priecātos. Visi pienākumi ir reducējami uz vienu vienīgu priecāšanos.

Šī nebūs filozofiskā beztēma.

Precīzāk sakot, pretrunīgs ir tikai vārdu savienojums filozofiskā beztēma. Tātad, teikums tomēr ir patiess.

Cilvēks dzīvo, lai kāds priecātos. Visi pienākumi ir reducējami uz vienu vienīgu priecāšanos.

Kā dzīves jēgas būtība varētu tikt attiecināta uz izteikti pragmatisku un melanholisku cilvēku?

Dzīves jēga - būt laimīgam:-) Ar vai bez bērniem , ar vai bez vīra ,bez stereotipiem kas tagad ir . Vienkārši būt laimīgam un darīt to, kas patīk.

Kā dzīves jēgas būtība varētu tikt attiecināta uz izteikti pragmatisku un melanholisku cilvēku?

Izskatās, ka Tu tēmē uz cilvēkiem, kam, saskaņā ar manu definīciju nav dzīves jēgas. Pirmkārt, Tevis nosaukto sabiedrības slāņu cilvēki tomēr var domāt saskaņā ar manu definīciju. Otrkārt, ja viņi galēji atbilst tam, uz ko Tu tēmē, tad, lai atbildētu uz Tavu jautājumu (vispār Tu uzdevi ļoti interesantu jautājumu! :)), vispirms jāatbild uz vēl interesantāku jautājumu: vai kāda cilvēka dzīves jēga ir atkarīga no tā, ko šis cilvēks domā (tai skaitā arī par savas dzīves jēgu)? Te jāizdala divi virzieni: dzīvošana sev un dzīvošana citiem. Runājot par dzīvošanu citiem, jēga būtu mērāma darbos, kas darīti priekš citiem, un šī dzīves jēgas daļa nebūtu atkarīga no tā, ko domā pats darītājs. Ja runā par dzīvošanu sev, tad izdalām 4 gadījumus (visos gadījumos cilvēka uzskati jāaplūko neatkarīgi no tā, ko varētu padomāt pārējie):
1) jūtas priecīgs un uzskata, ka dzīves jēgu viņš tādējādi ir piepildījis,
2) jūtas priecīgs un uzskata, ka dzīves jēgu viņš tādējādi nav piepildījis,
3) nejūtas priecīgs un uzskata, ka dzīves jēgu viņš tādējādi nav piepildījis,
4) nejūtas priecīgs un uzskata, ka dzīves jēgu viņš tādējādi ir piepildījis.
1. un 3. gadījumā viss ir kārtībā. 2. gadījums (pieļauju, ka Tevi interesēja tieši šis gadījums) vairs neiekļaujas manas definīcijas rāmjos, tādēļ atliek uzskatīt, ka šim cilvēkam ir citāda filozofija vai pat loģika. 4. gadījums izskatās pēc pretrunas, jo, ja pieņem, ka dzīves jēga ir bēdāties, tad vienalga tas cilvēks caur bēdām izjūt prieku.

vispirms jāatbild uz vēl interesantāku jautājumu: vai kāda cilvēka dzīves jēga ir atkarīga no tā, ko šis cilvēks domā (tai skaitā arī par savas dzīves jēgu)?

Es domāju, ka cilvēka dzīves jēga ir atkarīga no diviem aspektiem - viņa domām un sajūtām. Es minēju šos abus cilvēka temperamenta izpausmju veidus kā tik tiešām galējos, jo ar tādu kombināciju, manuprāt, justies jēdzīgam priekš dzīves, kur nu vēl apzināties patieso savas dzīves jēgu, būtu vairāk nekā sarežģīti, ja ne neiespējami. Ja runājam par taviem punktiem:
Pirmais punkts - šādi cilvēki ir izteikti optimisti, vai arī muļķi, kuriem nav nekāda lielā intelekta. Uzskatu, ka pie šīs grupas pieder mazākums sabiedrības.
Otrais punkts - jā, tā ir šī cilvēka loģika, taču tā pēc definīcijas nav visai loģiska, drīzāk tāds cilvēks jūtas priecīgs, jo par dzīves jēgu nemaz nedomā. Tam ne obligāti jābūt intelektuālim vai ar intelektu neapveltītam indivīdam.
Trešais punkts - šādu cilvēku mūsdienās ir vairākums un tā ir aktuāla problēmgrupa psihoterapeitiem un psihologiem, ar ko strādāt. Kā iemācīt šādus cilvēkus savas domas mainīt, un vai tas ir vajadzīgs? Ja nav, tad šie cilvēki ir lemti pašiznīcināšanāš procesam, kas no vienas puses varētu būt noderīgi (dabiskā atlase), no otras - parāda dzīves izteikto nežēlību un vienaldzību.
Ceturtais punkts - domāju, vairāk attiecas pret nihilistiem un mizantropiem. Arī tādu nav maz, bet noteikti ne nospiedošā daļa sabiedrības. Šādiem cilvēkiem nav nemaz tik grūta dzīve, ja tādi viņi ir pēc savas patiesās būtības.
Uzskatu, ka vislielākā uzmanība būtu jāpievērš tieši trešajai grupai un galvenais - jāmēģina izdabūt konstruktīvus risinājumus, lai šai grupai piederošo cilvēku skaits mazinātos.

Filozofi, rakstnieki, dzejnieki, dažādi reliģiju sludinātāji utt. jau gadsimtiem meklē dzīves jēgu, a te, pēkšņi, Cosmo forumā, visi domā, ka ir to atraduši. :-D:-D:-D

Pašlaik neredzu jēgu.

Filozofi, rakstnieki, dzejnieki, dažādi reliģiju sludinātāji utt. jau gadsimtiem meklē dzīves jēgu, a te, pēkšņi, Cosmo forumā, visi domā, ka ir to atraduši.

Meklē varbūt tikai visi nosauktie, izņemot pirmos nosauktos.

Patiesībā jau dzīve ir tikai tāda spēle vien. Jēgas tai nav. Tikai cilvēks nav spējīgs pieņemt šo domu, ka dzīvo bezmērķīgi un izvirza filozofisku dzīves jēgu - būt laimīgam; jēga ir ģimene un mīlestība; jādzīvo harmonijā u.tml.

nav. nekāda. nav ko sevi mānīt. ir iemesli vai kas, bet jēgas toč nav.

Mana jēga, jeb ļoti svarīgs mērķis, lieta, ko dzīvē vēlos piepildīt, ir justies mīlētai no savas otras pusītes un tajā pat laikā vēl svarīgāk- sniegt savu mīlestību un rūpes otram atpakaļ. Jo tas, ka varu mīlēt kādu, man ir ļoti liela dāvana, man ir liels prieks, ka varu būt noderīga savam mīļotajam un labprāt darītu jebko, lai tikai spētu otru iepriecināt. :-)

Gandrīz katrs komentārs saistībā ar jēgu (ja tādu šis cilvēks saskata) saistās ar ģimeni vai mīlestību. Tad varētu vēl paplašināt tēmu - vai bez jebkāda veida mīlestības nav jēgas dzīvei?

Es domāju, ka dzīvojot ar jēgu( manā gadījumā mīlestību, spēju mīlēt un saņemt to pretī) Tu jūties piepildīts un laimīgs, Tu vari sajust tos labākos mirkļus dzīvē, kādus ne par kādu naudu nenopirksi un ar dārgām mantām neatsvērsi. Tā kā, ja Tev tā visa nav, protams Tu vari dzīvot, bet nebūsi tik piepildīts un negūsi tās superīgākās emocijas.

tās nav jēgas. tie ir personiski iemesli.
man -man -man ir tas-tas-tas - tā nav jēga

man -man -man ir tas-tas-tas - tā nav jēga

Bet nereti tikai tad, ja tev ir tas, tas un vēl tas, tev vispār paveras ceļi uz kaut ko vismaz tuvu mīlestībai. Šeit es nerunāju par mīlestību pret vecākiem vai suni. Tā šī pasaule ir iekārtota, tāpēc nedomāju, ka šos jēdzienus var atdalīt vienu no otra.

Filozofi, rakstnieki, dzejnieki, dažādi reliģiju sludinātāji utt. jau gadsimtiem meklē dzīves jēgu, a te, pēkšņi, Cosmo forumā, visi domā, ka ir to atraduši.

Pastāstiet, kur šie cilvēki (it īpaši, rakstnieki) kaut kādās anotācijās būtu norādījuši, ka viņi savos izteikumos vai darbos meklē dzīves jēgu? Par to dzīves jēgas meklēšanu parasti runā tie, kam par to nav nekādas saprašanas un kuriem patīk mētāties ar tukšiem vārdiem, jebkādu filozofēšanu saucot par dzīves jēgas meklēšanu.