Sveicināti sestdienas vakarā :-D
Mana situācija šāda:
Kādu laiku ar draugu bijām pazīstami, un attiecības sākām veidot ļoti lēni, skaisti. Draugs arī ir maigas dabas, dažus pirmos soļus spēru es pati, un tad viņš tā kā noticēja, ka es domāju nopietni par viņu, un mana uzdrošināšanās spert pašai tos pirmos solīšus atmaksājās ar skaistām attiecībām, kādas mums ir pusotru gadu. :-)
Runas un mājieni par kāzām un bildinājumu ir jau kādu laiku. Es, protams, priecīga un pati arī tad sāku dot pa kādam mājienam. Piemēram, kad dodamies uz teātri, es velku rotas, un stāstu, ka šis gredzens ar tādu un tādu izmēru uz zeltneša man ir vienu izmēru par lielu. (Varbūt tas tomēr ir pārāk nesaprotams mājiens vīrietim? :D)
Viņš sāka arvien biežāk teikt kaut ko par bildināšanu, vairākas reizes konkrēti un it kā kautrīgi teicis, ka grib bildināt. Saka, ka jau ir atradis gredzenu, tikai nezin izmēru. Un teica, lai es pati noskaidroju, jo kā tad viņš... Nu, labi, nav jau grūti, drošībai devos uz juvelierveikalu pārliecināties, jo mazliet bija svara izmaiņas. Pateicu draugam izmēru, vēl pēc lūguma apstāstīju savu gaumi mazliet.
Nesen šī tēma atkal pacēlās, un viņš to izmēru jau ir aizmirsis. Un tā visu laiku - viņš, gribot izrādīt savu interesi tajā, mīļi runā kaut ko par bildināšanu, neko konkrētu neminot, bet ar to attieksmi "es jau nezinu, kas tev patīk". Liekas, skaidri un gaiši gaida, lai es konkrēti pasaku, un lai viņam nav jādomā.:-|
Varbūt esmu princese, kas pārskatījusies filmas, bet šķita, ka bildinājums ir pārsteigums, nevis kaut kas tāds kas skaidri un gaiši jānorunā. Un ja nezin, kas patīk, tad to kaut kā caur puķēm uzzināt vai no draugiem/ģimenes. Cilvēki, protams, ir dažādi, pieņemu drauga untumus. Bet nu jau man šķiet, ka šis pasākums zaudē savu noslēpumaino un skaistu jēgu, un varbūt vienkārši izlaist šo pasākumu un gatavoties kāzām. Kādreiz tā taču bija pieņemts.
Kādas ir jūsu domas, pieredze?
4
