Vispār, smaga tēma. Man būtu daudz, ko teikt. Galvenokārt, jo esmu piedzīvojusi to vardarbību, un nešaubos, ka savā pieredzē neesmu unikāla. Māte apprecēja vīru, kas nepēja pārciest to, ka viņai iepriekš bijis kāds vīrietis un tai kopā būšanai ir rezultāts - es un mans brālis. Brālim tika vairāk, bet es, kaut bez zilumiem, ko man solīja itin bieži, reiz Ziemassvētkos tiku žņaugta, kamēr man melns gar acīm palika. Neskaitāmi daudz tādas epizodes atceros, un arī pēdējā reizē, kad to lopu satiku, dabūju pa seju - man tad bija jau 25 gadi. Tad viņš nomira, un tikai aiz cieņas pret sērojošo māti, neuzpļāvu uz viņa zārka bērēs.
Kopš tā brīža, kad tas cilveks ir aizgājis no šīs pasaules, ir reāli kļuvis vieglāk vienkārši būt. Esmu visādi domājusi - kāpēc, kas notika, ko es izdarīju ne tā? Kāpēc es biju ieslēgta tajā visā, kāpēc nedrīkstēju atrasties virtuvē tad, ja tur bija viņš. Kāpēc, kāpēc, kāpēc... It kā saprotu ar prātu, bet joprojām grūti pieņemt, ka dzīve tā ir izrīkojusies. Tas ir iedragājis attiecības ar māti tā, ka viņu neesmu satikusi gandrīz divus gadus, no kuriem gadu vispār pat nesazinājāmies.
Kāpēc to stāstu? Galvenokārt, jo reiz, kad šo te visu stāstīju kādam no bijušajiem draugiem, atbilde bija: "Es negribu par to runāt. Tagad taču tas nenotiek, aizmirsti." Un tāda attieksme daudz kur sabiedrībā ir vērojama. Vienīgie, kas šo jautājumu paceļ ir šie speciālisti, kas, atvainojos, ir diezgan attālināti no realitātes. Neviens speciālists nebija man blakus, kad novembrī izlecu pa logu bēgot no tā lopa - vienās zeķēs. Iet kur arī nebija, kājas sala, skrēju pie draugiem un tur arī, goda vārds - neviena speciālista. Tāpēc, atvainojiet, bet tas raksts ir plika diršana, tās problēmjas ir dziļākas un komplicētākas, pie tam - absolūti individuālas katrai situācijai.
Es neesmu tikai cipars teikumā "katra trešā sieviete, bla, bla, bla", es esmu cilveks, kas pārcietis nāves bailes - un es neesmu tāda viena. Var filozofēt, kāpēc tādas mātes, kā mana, pacieš to, kāpēc netiek iesaistīta policija, bet toreiz, kad es policiju izsaucu un uz mājām ieradās bāriņtiesa, pēc viņu vizītes man bija jāpārcieš kārtejais uzbrukums un no bāriņtiesas pārstāvjiem jāsaņem uzbrauciens, kāpēc es nestrādaju (man bija 19 gadi un bija diezgan nopietns iemesls, kāpēc es tobrīd nestrādāju, bet sīkumos negribu izplūst).
Ļoti labi, ka te ir šāda diskusija, ļoti labi, ka cilvēki par to raksta un runā, bet šādi speciālisti un rakstu autori ir pārāk vāji savās zināšanās, secinājumos un darbībās, lai tādas situācijas novērstu. Jāpiekrīt skudrulācim par to, ka to veicina valsts likumdošana. To, protams, varētu mainīt, ja kāds no upuriem būtu pietiekami uzņēmīgs izvērst kampaņu, bet nekāds pārsteigums, ka tādu nav daudz. Pēc tādiem pārdzīvojumiem cilvēki gadiem atkopjas, es joprojām nejūtos līdz galam ērti par to runāt, jo, a ja, nu, es tomer biju vainīga, ja, nu, es nebiju pietiekami labs bērns/pusaudzis/pieaugušais, lai mani mīlētu? Un ir cilvēkii ar krietni lielākām traumām.
Man, goda vārds, nav ne mazākās nojausmas, kā tādas situācijas būtu jāmaina, kas jādara, lai citi tā neciestu, bet nekādi Labklājības ministrijas dati to situāciju nemaina un neizlabo, to es zinu 100%, pēc pieredzes - 11 gadus ilgas. Jo tie ir tikai cipari.