Savējais vs svešais

Jā, ir atšķirīga attieksme, jo savējo es jau pazīstu, a svešajiem ir maskas, kuras nevar sazīmēt (tas uzreiz ir cits laika jautājums).
Neesmu īpaši sabiedrisks cilvēks un nav tā, ka viegli piedodu pāridarījumus (ārēji pasmaidīšu, bet iekšēji - ehh, kā atceros, tā besī), savējo motīvus ir vieglāk izskaidrot (citiem tie ir bijuši vēl kādu citu personu interesēs, kas arī nav savējie), tādēļ svešais vienmēr būs kaut kas tālāks, kam nesteigšos padot palīdzīgu roku. Cita lieta vēl ir tik sveši, kas garāmejot uz ielas sastapti, tad gan esmu super atsaucīga, pastāstīšu, aizvedīšu. Nesen biju tik priecīga, kad večukam Kijevā ceļu uz prokuratūru rādīju. Tāds lepnums, jo heh, kas zin, varbūt vēl padomāja, ka vietējā :D
Rezumējot - dalu savs, ne mans. Arī ar lietām.

Ar ko savas valsts sporta komanda labāka par svešas valsts komandu?

Te gan cits rakurss, jo ne vienmēr ir tā, ka cilvēks atbalsta savas valsts sporta komandu (Latvijā no dzimšanas dzīvojošie alieni uzskata, ka viņu valsts ir tur, Āzijā). Sportā vairāk patriotisms piešprici dod.

Tu esi sametis visu vienā lielā maisā, bet atbildēšu tā, kā to saprotu. Jā, attieksme pret sev tuvajiem cilvēkiem man ir atšķirīga, nekā pret svešiem. Nē, tas nenozīmē, ka es pazemošu, necienīšu vai citādi slikti izturēšos pret svešu cilvēku, kas neko sliktu man nav nodarījis. Nebūt nē.. Bet par savējiem... es tos atbalstīšu un sapratīšu, un, visticamāk, piedošu ja ne visu, tad gandrīz visu. Tas nenozīmē, ka viņiem vienmēr ir taisnība.. Bet savam var piedot daudz vairāk, nekā svešam.

Tu te baigāko miksli esi uztaisījis vispār.:-D Vienkārši ,ja par draugiem/radiem, šos cilvēkus es pazīstu, bet ar radiniekiem man arī ir ģenētiska saikne.

Cilvēks jau gēnos ielikts tā, ka viņam gribas kaut kur piederēt un iederēties. Tāpat mēs nepastāvam bez jebkādas piesaistes pie kādas grupas.

No izlasītajiem komentāriem saprotams, ka te nospēlēja lomu iedalījums pazīstamos un nepazīstamos, kuram liels sakars ar iedalījumu savējos un svešajos. Ja šāds iedalījums ietekmē atbildi, mēģiniet iztēloties, ka savējais ir tikpat vai pat mazāk pazīstams kā svešais (piem., tuvs radinieks tikpat vai pat mazāk pazīstams par labu draugu, savu tautiešu sporta komanda tikpat pazīstama kā svešā, tikko iepazīts mīļotais tikpat vai pat mazāk pazīstams par sen pazīstamu kaimiņu utt.).

Tu esi sametis visu vienā lielā maisā

Tu te baigāko miksli esi uztaisījis vispār.

Varat norādīt, ko, jūsuprāt, principiāli atšķirīgu esmu sajaucis kopā.

Mums ir pie kaut kā jāpieder, mēs neeksistējam vieni paši. Tas pat nenotiek apzināti.

Duujaa, par Tavu ideju es jau rakstīju. Bet kāpēc Tev gribas piederēties tieši pie tiem, kas tiek uzskatīti par savējiem, nevis pie kādiem citiem? Ja šī gribēšana Tev ir neapzināta, tad atbilde skaidra.

Ja šāds iedalījums ietekmē atbildi, mēģiniet iztēloties, ka savējais ir tikpat vai pat mazāk pazīstams kā svešais (piem., tuvs radinieks tikpat vai pat mazāk pazīstams par labu draugu, savu tautiešu sporta komanda tikpat pazīstama kā svešā, tikko iepazīts mīļotais tikpat vai pat mazāk pazīstams par sen pazīstamu kaimiņu utt.).

Es teiktu, ka kāda cilvēka pazīšanas ilgums neietekmē to, vai viņš būs man tuvs. Manā dzīvē ir max uz divām rokām saskaitāmi cilvēki, kurus uzskatu par sev tuviem (daži ģimenes locekļi un tuvi draugi). Protams, ir labas paziņas, kolēģi, ar kuriem man ir ļoti labas attiecības, tie man svarīgi savā ziņā, bet viņu dēļ es nedarīšu to, ko darīšu savu tuvāko cilvēku labā.
***
Ja mēs runājam par sportu un sporta komandām, tad fanošana par savējiem ir patriotisma iezīme, jo spēlē tak mūsējie, kas runā tajā pašā valodā, uzauguši tajās pašās ielās, sapros tos pašus jokus... pareizi te jau minēts, ka caur viņiem mēs asociējam sevi, savu piederību kādai grupai, valstij, valodai

Sociālisma idealoģija PSRS jau mēģināja apvienot visas PSR republikas darudzīgā, vienotā saimē, bez nacionalitātes izpausmēm.
Nekas prātīgs no tā nesanāca. Cilvēks, ir pārāk sociāls un kā bara dzīvieks meklē sev līdzīgos un domubiedrus. Un cenšās nodalīt savējos no svešiem.
Ja uz cilvēci skatītos kāda citplanētiešu nācija, tad viņeim gan būtu nesaprotami, ko jūs tur dalat un šķirojat, ko plēšaties un karojiet savās starpā. It kā saprātīgas būtnes bet uzvedas kā bara dzīvnieki.

Es teiktu, ka kāda cilvēka pazīšanas ilgums neietekmē to, vai viņš būs man tuvs.

Jā, tas vispār nav saistāms. Ilgpazīšana nenozīmē tuvību, uzskatīšanu par savējo. Ar vecāku māju kaimiņiem tik sasveicinos, lai arī zinu no bērnības. Ar vienu kolēģi strādāju ilgāk, nekā esmu attiecībās ar savu draugu, bet to kolēģi es tiešām ciest nevaru. Jo mazāk redzu un satieku, jo foršāka diena.

Jebkuras radības, kas dzīvo baros, vieno kaut kāds savstarpējs labums. Cilvēku gadījumā mēs nevaram runāt tikai par materiālu labumu, ir arī psiholoģiskā komforta faktors, kas, vairākumā gadījumu, spēlē lielāku lomu, nekā materiālais.
Minētajam piemēram ar bomzi, lielākais spēlētājs ir tieši psiholoģiskais faktors. Bomzis par bomzi nepiedzima. Dažādi apstākļi, apvienojumā ar viņa paša dzīves izvēlēm, ir noveduši šo cilvēku stāvoklī, kurā viņš atrodas, turklāt fakts, ka šī situācija turpinās, apstiprina ideju, ka šis cilvēks šādi jūtas nosacīti komfortabli. Materiālais apstāklis nav noteicošais faktors apstāklī, lai kļūtu par bomzi, ko apstiprina fakts, ka cilvēki, kas alkoholu nelieto, vai lieto to ierobežotos daudzumos, ar līdzīgiem pieejamiem materiālajiem līdzekļiem, uz ielas tomēr nedzīvo. Cilvēks, kā humāna būtne, ir parūpējies par savu sirdsapziņu un tiem, kas ir gatavi atteikties no alkohola ikdienā, izveidojis sociālās palīdzības programmas. Tās ir visiem plaši zināmas, pašvaldības savus bomžus par šīm iespējām informē, tajā skaitā, par iespēju vērsties pie narkologa, lai ierobežotu atkarību no alkohola. Līdz ar to - būšana par bomzi, tā ir apzināta izvēle. Te mēs atgriežamies pie apstākļa, ka cilvēki grupu, kurā dzīvot, pamatā izvēlas pēc līdzīgām psiholoģiskām vajadzībām un mentālām vērtībām. Bomzim un cilvēkam, kam ir stabili noteikta apjoma ienākumi, šīs kategorijas ir dažādi jēdzieni, kas arī nepieļauj ilgtermiņa veiksmīgu komunikāciju.

Ģimenē: arī tur man ir savējie un svešie. Šķirtā ģimenē augot, ikdienā esot tuvāk mammas ģimenei, dabiski, tā kļuva par savējiem, tēva pusei ar gadiem kļūstot arvien svešākai. Kas attiecas uz brālēniem, māsīcām, visādiem krustu šķērsu radiem +/- 10 gadu robežās manam vecumam, par savējiem ir kļuvuši tie, ar kuriem vairāk kopīga, ar kuriem sirsnīgāk var aprunāties.
Draugu lokā: Te nu ir absolūti skaidrs- draugus mēs izvēlamies paši, tur visi ir savējie. Bet skatoties tālāk uz draugu draugiem - tiem, ar ko ir labas attiecības, var forši parunāt, kaut ko padarīt kopā, bet gluži bez tā kopīgā drauga laiku nepavadām, gan atkal var iedalīt savējos un svešajos. Atkal pēc tā paša principa, ka vairāk, vai mazāk kopīga.
Darbā - tas pats. Mana struktūrvienība ir savējie, pārējās svešie, gluži vienkārši ņemot vērā to, cik bieži un par kādiem tematiem komunicējam.
Kāpēc ir atšķirīgas attieksmes? Man nav ne enerģijas, ne vēlēšanās ar visiem komunicēt vienā līmenī, ar visiem čupoties/sastrādāties vienādi. Tas arī nav vajadzīgs. Tomēr tas nenozīmē, ka attieksme pret svešajiem būs kaut kāda rupjāka. Ar kādu attieksmi svešais nāk pie manis, tādu dabū pretī.
°cilvēks ir bara dzīvnieks un katram no mums tomēr ir savs klans, sava cilts apkārt. Un nereti, līdzīgi dzīvniekam mēs sargājam savu teritoriju - savas mājas, savu vietiņu kempingā pie ezera, savu pleķīti pilsētas mazdārziņos, vai to čupiņu ar somām, klubā ap kuru visi dejo rinķī (kāds vēl tā dara?). Ja gribi putru, tad arī savas valsts robežas, futbola vārtus vai jebko citu.
°tikai interesanti gan - kā viens latvietis izdomā, ka vinš tagad futbolā atbalstīs Brazīliju, nevis Japānu, piemēram.

Dionysus un Alexxa! Jūs sajaucāt vispārīgu dvēselisku attieksmi ar draudzēšanos. Saprotamu iemeslu dēļ dažādas tautas vai dažādu sabiedrības slāņu cilvēki savā starpā nedraudzējas, un arī nav nepieciešams, lai viņi to darītu (šāda draudzība viņiem tikai var nākt par sliktu). Bet es runāju par, piem., palīdzēšanu, morālu atbalstu utt. Ja būtu sporta sacensības, par ko jūs būtu: par bomzi vai zolīdu kaimiņu, par savas tautas pārstāvi vai citas rases pārstāvi? Atbilde jau aptuveni zināma, bet mani interesē šīs atbildes pamatojums.

Bet es runāju par, piem., palīdzēšanu, morālu atbalstu utt.

Palīdzu arī svešiniekiem, bet ne tādā mērā, kā savējiem, jo svešajam par mani ir vienalga, viņš vairāk skatās uz labumu, ko esmu iedevusi, par mani momentā aizmirst. Ir tāds teiciens - nebārsti cūkām pērles.

Ja tas būtu sports, kur nepiedalās savējie - Latvija - tad izvēles, kuram just līdzi, varētu balstīties uz daudz un dažādiem faktoriem. Ja futbolu spēlē Japāna pret Koreju, tad atbalstīšu Japānu, jo tur esmu bijusi, bet Korejā ne. Kad bija hokeja fināli, es atbalstīju tos, kam vēl ne reizi nebija ticis zelts (vairs neatceros - Dānija?)
Palīdzētu arī zolīdajam kaimiņam, protams, ja vien nav runa par to, ka viņš bez racionāla iemesla kaujas ar bomzi. Bet ja es būtu bomze, tad loģiski - palīdzētu savējam. Kāpēc? Jo savējie.
Rekur, nesen bija skandāls, kad politiķe raidījumā pieminēja Īrijas latviešus un Latgales laukus, ar kuriem Kaimiņš runā viņu valodā. Un mēs visi zinām, par kādu cilvēku segmentu viņa runāja. Taču, oiii, kā pārējie KPV atbalstītāji uzvilkās, oiii - viņi arī sajutās aizvainoti un nosaukti par pilnīgiem kāļiem, jo nu - savējos taču nesmuki aprunāja.

Mēs izvēlamies sev tuvāko - gan pēc izcelsmes, gan citiem faktoriem. Tas nav gluži tā, ka o, tagad piederēšu pie melnādainajiem, ja tāda neesmu.

Šajā jautājumā ir ļoti daudz dažādu faktoru, kas to ietekmē, un vairumam no viņiem pat nav loģiska izskaidrojuma. Visklasiskākais piemērs ir par bērniem, kad ir dzirdēti tie stāsti, kad adoptētais (lai arī adoptēts no pāris gadu vecuma) pat pēc 10 gadu kopā būšanas un audzināšanas tiek mīlēts mazāk nekā savējais, kas dzimis nedaudz agrāk vai vēlāk. Šajā gadījumā racionāla izskaidrojuma tam nav un pierādās cilvēku kaut kādas iedomātas pašieprogrammētas iedomas, ka ja jau pats/i neesmu radījis, tad viņš ir zemākas klases cilvēks un nav pelnījis to pašu mīlestību.
Garā vājākiem cilvēkiem tas ir arī pieraduma faktors. Cik bieži nav dzirdēts, ka draugs regulāri sit savu meiteni, bet pie labāka viņa neies, jo mīl sitēju. Ja tas nav pieradums un bailes ko mainīt, tad nezinu, kāds vēl tam būtu izskaidrojums.
Par bomzi un zemākas kārtas cilvēkiem arī varētu skatīties, izejot no potenciāla. Ja es būtu darba devējs un kaut kādā veidā uz kādu vakanci pieteiktos bomzis un no sarunas varētu saprast, ka viņš tiešām grib savu dzīvi mainīt un ir gatavs darīt jebko, lai tas notiktu, es dotu viņam vēl vienu iespēju, nevis automātiski norakstītu viņu kā nekam nederīgu, ja reiz kādā dzīves posmā viņš ir nonācis zemākajā punktā. Bet viss atkarīgs no tā, kādi ir tā otra cilvēka mērķi, motivācija un viss pārējais.

Bet es runāju par, piem., palīdzēšanu, morālu atbalstu utt.

Precizē, lūdzu, kas tiek uzskatīta par palīdzību svešam cilvēkam?

Precizē, lūdzu, kas tiek uzskatīta par palīdzību svešam cilvēkam?

Es nesaprotu, ko Tu nesaproti. Tu nezini, ko nozīmē vārds palīdzēt? Vai arī šis vārds, Tavuprāt, šajā kontextā ir pārāk daudznozīmīgs? Vēl bija minēts arī morāls atbalsts.