Kāda ir sajūta

Pirmais, kas ienāca prātā:
Skatos uz savu vīru, pasmaidu un nopūšos ar iekšēju "Ehh...". Viņš tad var runāt, ko grib, bet es vienkārši skatos un tizli smaidu :-D
Bet visādi citādi... Tā sajūta nav viena liela. Tie ir mirkļi un sajūtu kopums :)

O, kas pozitīvs! :D
Pa tēmu: skaties un brīnies, kā tāds var eksistēt. :D

O, kas pozitīvs!

Nedaudz var. :D

Kad gribas un gribas vēl, haha.

Ievēro attieksmi, izturēšanās sīkumus, acu skatu, kā aizliek matus aiz auss - kaut vai tādi romantiski bullšiti liek sisties sirdij straujāk.

Man personīgi, iekšēja laimes un miera sajūta atceroties kopīgos mirkļus. Vēl apzināšanās, cik ļoti viņš ir radīts man un nevienai citai. (l)
Akdievs, izklausās, ka vēl joprojām esmu rozā briļļu periodā. :-D

Atkarīgs vai jūtas abpusējas. Ja ir, tad no kopējā dienas garastāvokļa :-D

Visprecīzāk ir izteicies Heinrich Heine:

Eņģeļi to sauc par svētlaimi, velni – par elles mokām, cilvēki – par mīlestību.

Laba tēma, žēl, ka tik maz ierakstu. :)
Es, kad sapratu, ka mīlu, laikam vienkārši izjutu vēlmi, lai otram ir max labi un pati guvu baudu no tā, ka varu to sagādāt otram. Skatījos virsū, domāju: "O, mans vīrietis, bāc, cik labi." Ir arī atskārtas, ka otrs nav perfekts, ir sliktās dienas, bet tas viss pazūd brīdī, kad saproti, ka dzīve bez šī cilvēka būtu vismaz uz pusi mazāk patīkama, izbaudāma, jēgpilna, kā esot kopā. Kā reiz teicu draugam, brīdī viņš ienāca manā dzīvoklī, viss palika gaišs - tā kaut kā arī to atceros.

Vienlaikus mīlestība ir vislielākā egoisma izpausme, ko pat pie labākās gribas grūti atšķirt no jūtām par labu tikai otram.

Protams, ka tas ir egoisms, bet ja tas strādā uz abām pusēm - sajūta ir ļoti jauka. Nu, kaut vai, ja Tu sagādā prieku otram, jo tas sagādā prieku Tev - tas arī ir egoisms. Tanī pat laikā, nu, abi ir priecīgi, viss ir labi.
Man šķiet, ka to, no kurienes tam egoismam aug kājas, labi izskaidro Maslova piramīda. Ikvienam jau ir kaut kādas vajadzības, pilnīgi nekas nav 100% nesavtīgs, manuprāt. Bet, nu, mīlestība ir arī visnesavtīgākā egoisma izpausme, manuprāt. Vismaz man - citam, varbūt, vajag, lai otrs tam pieder ar visu dvēseli un mantu. Tātad - mīlēt arī ir jāmāk.

Lai vieglāk pārbaudītu, vai jūs esat egoists, atbildiet uz jautājumu: vai esat ar mieru mīlēt cilvēku, no kura negūstat nekādu labumu? Robežgadījumā - vai esat ar mieru mīlēt svešu bomzi?

https://youtu.be/zg7iBAgMT5Y?t=10m20s
Ja runa iet par romantisko mīlestību, šis, manuprāt, ir labs izkaidrojums, kam es varu piekrist, jo man ar mīlestību asocējas atdošanās un atvēršanās. Respektīvi saprotu, ka esmu atradis cilvēku, kam esmu gatavs pilnībā parādīt, kas es esmu, jo zinu, ka esam vienlīdzīgi, tāpēc tikšu pieņemts bez pārmetumiem. Īstu mīlestību neredzu tauriņos, kādus jūt, kad kāds cilvēks ļoti patīk, bet tieši nopietnajās sarunās un brīžos, kad nekāda izlikšanās vai meli nav priekšplānā.
Tāpēc sajūtas varētu būt tādas - paskatos uz cilvēku un apzinos, ka es varu sevi neslēpt. Arī vēlme aizsargāt spēlē lomu, bet tā noteikti ir daudziem vīriešiem. Varētu teikt, ka šis strādā arī attiecībā uz draudzību.

Varetu ilgi uhj dikti aprakstit, bert to nedaris parak privati. Tacu ta ir ari bauda, emocionali labaka pasaules narkotika, sparni kermenim un sirdij. (l)

Tāpēc sajūtas varētu būt tādas - paskatos uz cilvēku un apzinos, ka es varu sevi neslēpt.

Šim ļoti piekrītu.

Robežgadījumā - vai esat ar mieru mīlēt svešu bomzi?

Redz, tas jau ir pārspīlējums. Protams, mīlestībai ir kaut kādas robežas. Nav jau tikai par bomzi jārunā, tik pat labi, tuvais cilvēks var izdarīt kaut ko tādu, ko Tu uzskati par amorālu, var kādu arī pārstāt mīlēt. Bet, nu, te jau atspoguļojas arī tā mīlestības daba - mīlam jau mēs tos, kas ir "savējie", līdzīgi. Arī bomzi kāds mīl vai ir mīlējis kādreiz.

Robežgadījumā - vai esat ar mieru mīlēt svešu bomzi?

Redz, tas jau ir pārspīlējums. Protams, mīlestībai ir kaut kādas robežas. Nav jau tikai par bomzi jārunā, tik pat labi, tuvais cilvēks var izdarīt kaut ko tādu, ko Tu uzskati par amorālu, var kādu arī pārstāt mīlēt. Bet, nu, te jau atspoguļojas arī tā mīlestības daba - mīlam jau mēs tos, kas ir "savējie", līdzīgi. Arī bomzi kāds mīl vai ir mīlējis kādreiz.

Redzi, Tu diezgan izsmeļoši atbildēji uz manu jautājumu.

Skatījos virsū, domāju: "O, mans vīrietis, bāc, cik labi."

Šis būtu diezgan precīzi. Kopābūšanā rodas ārkārtīgi harmoniska sajūta - saproti, ka vari pilnībā atvērties, nekas nav jātēlo vai jāslēpj, jo otrs tevi pieņem, mīl un ciena. Un arī otrā virzienā - tu pieņem un mīli otru ar visām viņa lieliskajām personības šķautnēm un arī trūkumiem, tarakāniem un patiesībām, kas citiem netiek atklātas.

Nezinu, nekad neesmu ta isti spejusi aprakstit milestibu... es vienkarsi nespeju, ne speju, bet negribu dzivot bez ta otra cilveka. Vienkarsi jutu, ka milu, man vins ir pats svarigakais. Protams ja neskaita bernu... tas ir kas pavisam citadaks

Paceļu pozitīvismam!

Paceļu pozitīvismam!

Nu, jā, egoisms jau ir lielā cieņā.