Sliktākā

Laikam tagad liekas ka vissliktākais kas bija noticis ar mani ir gadījums, kad man bija kādi 5-6 gadi uz manām rokām nomira viena no manām vecmammām dēļ sirdslēkmes un blakus nebija neviena pieauguša cilvēka, tāpēc es pats tajā brīdī biju saucis ātros un sagaidīju tos.

Man liekas ka visas attiecības-škiršanàs sàpes, apcelšana skolàs, dzèlīgas piezīmes utml ir nieks salīdzinot ar tuvo cilvèku zaudèjumu. Tá sajūta, kad stàvi pie kapa kur bedrè nolaiž cilvèku, kura smaidu tu vairs nekad neredzèsi , kuru nekad vairs neapskausi un neparunàsies, un savu solījumu satikties vasarà varèsi izpildīt tikai noliekot ziedus uz kapa. Ar šo salīdzinot skolas apcelšana liekas kà muljkjīgs pàrpratums. Un izdzīvotàs slimības arí...
ir bijis dzīvè daudz kas, gan operàcijas, gan smagas slimības gan pašai, gan tuvajiem. Bet kamèr nav smiltis virsú uzbèrtas visu var labot- attiecības, raksturus, attieksmi pret apcelshanu...

Meitenes, vai es tikai maldos, bet varbūt jums arī tā ir. Tieši par to pāri nodarīšanu. Smadzenēm ir izveidojusies kaut kāda aizsargfunkcija, atmiņu dzēšana/ bloķēta piekļuve? Protams, lielais notikums kā tāds nav aizmirstams, vizuālas ainas arī lido, bet kaut kādi izteiktie teikumi vai mazas detaļas ir kā aizmiglotas?

This moment, ir arī, ka tieši pāris detaļas paliek prātā, bet kopaina tāda pašķīdusi. :D

Bērnībā mēģināja izvarot mammas draugs. Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām, detaļas gan neatceros, bet kopējais iespaids ir palicis. Nekādu riebumu pret vīriešiem neizjūtu, varbūt zemapziņā ir palikuši kaut kādi iespaidi, kompleksi, bet īpaši tas netraucē dzīvot.

Grūti tā nosaukt par sliktāko, bet dažādas ne tās labākās emocijas tas devis un noteikti arī iespaidojis krietni domāšanu/nobriešanu dzīvei. Kad biju pusaudzis, piedzīvoju vecāku krāpšanas - tēta vēlās nākšanas mājās, mammas skumjas, psihošana, strīdi, tam visam es pa vidu. Vēlāk jau arī mamma kaut kur nozuda pa vakariem. Pēc šī visa piedzīvošanas noteikti esmu pret ģimenes saglābšanu tikai bērnu dēļ..

Gados jauna drauga pašnāvība. Bēru pirmās pieredzes kā tādas un dzīves maiņa pēc tam.
Tuvinieka slimība, kura radās dzemdību komplikāciju dēļ, kas bremzēja attīstību augot.
Pamešana un izņirgāšanās pēc pirmās reizes.

Šķiršanās pieredzes. Vecvecāku zaudējums, redzot slimību ietekmi.

Vecāku šķiršanās. Man bērnībā daudziem draugiem vecāki bija šķīrušies, tāpēc, kad uzzināju, ka mani vecāki šķiras, man nelikās, ka tas būs kas slikts. Es pat biju atvieglota, ka nebūs vairs jāskatās uz tiem nebeidzamajiem strīdiem. Bet, oi, kā es kļūdijos. Pēc viņu šķiršanās, šķiet, ka man sabruka visa dzīve zem kājām. Es pat ļaunākajos murgos nevarēju iztēloties to visu, kas pēc tā notika. Būtu laimīgāka, ja tēvs vienkārši būtu aizgājis un par viņu vispār nekad nenāktos dzirdēt. Paralēli tam arī zaudēju vectēvu no vēža, kurš pēc vecāku šķiršanās man bija tēva vietā un palīdzēja saglabāt veselīgu skatījumu uz to, kādai, vajadzētu būt ģimenei un tēvam. Un viens jauns cilvēks pāragri aizgāja no šīs dzīves stulbā nelaimes gadījumā, kas arī lika paskatīties uz dzīvi citādāk. Bet arī šie abi, nelikās tik traki kā tēva rīcība. Tikai nesen sāku kaut cik normāli dzīvot, bet sekas vēl tagad jūtamas, kā tas iespaido manu dzīvi. Apzinos, saprotu, bet pāri netieku.
Esmu tik daudz attiecības sačakarējusi ar tuviem draugiem, jo nespēju izstāstīt kaut mazu daļu no tā, ko esmu piedzīvojusi. Esmu divreiz dzīvē saņēmusies sākt par to runāt, bet tā sajūta, kad otra acīs redzu, ka netic vai nesaprot. Tā arī vairs nekad neesmu par to visu runājusi ar kādu. Gan jau būtu vieglāk, ja varētu ar kādu par to parunāt, bet esmu zaudējusi ticību, ka spētu kādam atvērties stāstīt, kas toreiz notika.

Pec diskusijas izlasisanas sapratu, ka nekas slikts man nemaz nav noticis.. protams, vecaku skirsanas, sirdssapes, jaunibas mulkibas, bet nekas tads, lai naktis nevaretu gulet! Ilgu laiku baidijos/nevelejos attiecibas, atgrudu cilvekus, kuri centas pietuvinaties, bet ari tam esmu parkapusi pari :)

Vai un kādēļ esat izvēlējušās klusēt par šīm lietām? Cik te lasu, tad: ''neviens nezina, tikai vienam esmu ieminējusies, slēpju''.

up

Pacelšu un arī atbildēšu uz kalivtabriba jautājumu. Izvarošanas mēģinājums nav sliktākais manā dzīvē, ir arī citas lietas, bet arī par tām izvēlos labāk klusēt nekā kādam stāstīt, jo gluži vienkārši kauns, nav vēlmes, lai kāds žēlo, jo pati pietiekami sekmīgi esmu to "pārvārījusi" iekšienē. Kamdēļ atkal plēst vecās rētas? Viens no aspektiem ir, ka nav satikts tik tuvs cilvēks, kuram to uzticēt, jo ne katram to var uzticēt - vieni to nesapratīs, jo paši nav piedzīvojuši, otriem mainīsies attieksme pret tevi, citi šausmināsies. Nevēlos sarežģīt dzīvi ne sev, ne citiem. Kas mainīsies, ja es to izstāstīšu? Man personīgi nekas. Jo to, kas noticis, neizmainīsi.

Noteikti vardarbība ģimenē, kad tēvs paceļ roku pret māti līdz pat kaulu lūzumam un tu visu redzu bet vienkārši nespēj neko izdarīt! Nekad nebiju domājusi ,ka to savā veidā kādam teikšu...šajā gadijumā publicēšu.

Daudz stāstu.