Sliktākā

Šī diskusija ļoti spēcīgi aizķēra un lika aizdomāties. Par to, ka nu... bāc! Ir dienas, kad sanāk kreņķēties par tādiem sīkumiem. Līst lietus, tāpēc noskaņojums sabojājas... kāds uz ielas netīšām uzgrūžas virsū... kaut kas darbā vai attiecībās ar otru pusīti noiet greizi... Liekas bez maz vai tādas globālas problēmas, ka pasaulei gals klāt... bet tad sanāk izlasīt šo diskusiju, šos sāpju, smeldzes pilnos stāstus, un saprast, ka apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri aiz savas smaida maskas slēpj dziļas sāpes. Un ka ir tik daudz sāpju pilnu dzīvesstāstu, ka acumirklī sanāk saprast, ka ir jābūt sasodīti pateicīgam par visu - par to, ka ir rokas, kājas, par to, ka no rīta pamosties un apzinies, ka ir sākusies jauna diena... Diemžēl, ikdienas steigā tās ir lietas, kuras bieži aizmirstas, tāpēc sanāk dusmoties un kreņķēties par pilnīgiem sīkumiem, sakašķēties ar cilvēkiem, kuri neko sliktu nav izdarījuši, izkliegt sliktus vārdus, sāpināt tuvākos... Tādas diskusijas kā šī liek aizdomāties, novērtēt to, kas ir... novērtēt cilvēkus, kuri ir mums blakus, un pieminēt tos, kuru vairs nav...
Paldies, lika aizdomāties.

Kad es vēl macījos vidusskola mani piekāva un izvaroja mans sporta skolotājs.Kopš tā laika uz daudziem vīriešiem skatos ar riebumu:'-(

Redzēt to, kā vecāki apglabā savu bērnu,viņu sāpes un ciešanas ilgu gadu garumā.

3. stadijas veezis 14/15g vecumaa.

Atbildot,nē,es par izvarošanu savai mammai izstāstīju tikai 14 gadu vecumā,jo pirmstam tiku iebaidīta no tēva brāļa puses .. mamma runāja ar manu tēvu par to,bet viņš tikai pasmējās un teica,ka mana fantāzija.. kas tad man .. lai jau paspiež brālītim roku,ar kuru viņš mazu bērnu ieslēdza lai izvarotu :)
Par mammu.. nē,neskatoties uz to visu,man mamma ir pati labākā..labàku nevaru iedomāties.. mammu vienmēr aizveda uz strenčiem uz kādu laiku,bet es paliku ar vecmàmiņu tikmēr. Nevienas instances neinteresējās,tagad it kā viss ir nomierinājies,rūpējos par savu mammu un līdz ar to viņa ir mierīga..protams arī zāles jālieto..

Izsaku līdzjūtību tām, kuras ir zaudējušas kādu svarīgu ģimenes locekli vai tikušas fiziski/emocionāli iespaidotas.
Personīgi man lielākais zaudējums bija, kad aizgāja pagājušajā gadā mans suns, biju nenormāli viņai pieķērusies, tiešām kā ģimenes loceklim. Vēl aizvien bieži iedomājos par viņu.
Pēc iepriekšējo attiecību šķiršanās bija diezgan depresīvs posms, tas arī priekš manis bija ļoti grūti.
Vecāku šķiršanās savā ziņā arī mani iespaidoja.

Tiešām, tik skumji lasīt,ko tik katrai ir nācies pārdzīvot:-(
Par sevi, lai arī biju jauna 15+- gadi,laba drauga bojāeja, bijām kā labi draugi, diemžēl, tik kad uzzināju,ka viņs gāja bojā , sapratu, ka viņš man bija vairāk kā tikai labs draugs,ilgi nevarēju ar to samierināties, nožēloju,ka ātrāk nevarēju savas jūtas atklāt, vēl tagad, pēc 14gadiem mēdzu par viņu aizdomāties:-(
Bērniņa zaudējums (pārtraukta grūtniecība).
Tēvoča un vectētiņa aiziešana no šīs pasaules.
Mana kaķa aiziešana, viņš man bija mīlulis,no 10gadiem, 16nodzivoja:-(.

Ļoti sastrīdējos ar tēvu pirm pāris gadiem. Zaudējām vairāk kā gadu dusmojoties viens uz otru. Ļoti nožēloju.

aizķēra un lika aizdomāties

par savām sāpēm.

Vecāka zaudējums - vardarbīgi nogalināja, kad man nebija pat padsmit gadu. Ļoti ilgi nevarēju pārdzīvot, visu laiku tā sajūta dzīvē bremzēja, bieži smagi grauza. Tad, paejot daudziem gadiem, pēkšņi vienā rītā sajutu viņu tālu prom, kaut kur augšā - debesīs, kosmosā, nezinu... it kā emocionāli atlaidu no sevis. Beidzot. Esmu racionāls cilvēks diezgan, mistiskām neticu, bet nu tā sajūta.. laikam jau ir tomēr kaut kas augstāks, kaut kas ārpus mūsu prāta uztveres zonas, ko mēs nespējam izprast lidz galam. Tāda sajūta mani pārņēma.

Laikam līdz šim tāds skumjākais, kas mani emocionāli visvairāk satrieca, bija vecmāmiņas zaudējums (diezgan pēkšņs un viņa bija jauna) divus mēnešus pirms manām kāzām.
Visas tās domas par to, ka viņa tik ļoti priecājās par mani, gaidīja, kad varēs doties uz kāzām, bija jau svētku tērpu izsapņojusi, priecājās, ka visi varēs sanākt kopā utt... Tas bija tiešām sāpīgi. Cilvēks jau gatavojās dārza darbiem, mājokļa remontam... Nu, visam! Varētu vēl dzīvot un dzīvot vismaz 20 gadus!
Pie tam, tā kā mani vecāki dzīvo ārzemēs, ome bija tuvākais ģimenes loceklis, pie kura katru nedēļu devos un fiziski varēju sajust to vecāku mīlestību. Eh, pat rakstīt sāpīgi... :'-(

Ak jel, ieejot šajā diskusijā nemaz nenojautu, ka tā būs tik pat nezinu kā nosaukt
Man personīgi, atklāja iedzimtu slimību. Skolā vienmēr mani nolika, es jutos pilnībā viena, man nebija draugu.. kamēr paralēli mājās nepagāja ne diena, ka vecāki nestrīdētos un bieži vien man bija jāatrod mamma švakā stāvoklī no morālas sagraušanas. Kā bērnam, es ne dienu neiztiku bez šīm lietām. Bet šo uzrakstot, tas pat liekas sīkums, kas pirms tam bija kā smags akmens, piesiets pie kājas un velkas līdzi visu mūžu.
Stay strong , girls.

Tiešām skumji! :'-(
Pašai, paldies Dievam, nekā dikti slikta nav bijis - omītes nāve, kas nāca kā atvieglojums gan pašai, gan citiem, tāpēc nebija traki sāpīgi, krusttēvs gan aizgāja pēkšņi, ir žēl, bet nu arī nav tik traki....! Agrāk jau sirds sāpēja par visu ko, bet vispār jau tas viss sīkums liekas - pirmās mīlestības sāpes, arī vecāki mazliet pērās, visu dzīvi esmu resna - arī par to daudz nācies pārdzīot un ciest, bet visādi citādi - paldies Dievam, nekas slikts un viss ir forši!!! Galvenais ir veselība bērniem, vecākiem, tuvākajiem!

Oh.... nedomāju, ka aiz visām šīm diskusijām var slēpties tik salauztas pagātnes....
Meitenes turaties- dzīve ir tāda jocīga lieta! ;///
Man laikam nekas tāds salīdzinoši nav bijis, Paldies Dievam! Un neko nevēlētos piedzīvot.
Diemžēl, priekš manis tāds nesenākais, esmu sadūrusies ar pacienta adatu, bet nu itkā pacientei HCV tests negatīvs tāpēc traci necēlu. Pēc puss gada aiziešu nodot analīzes katram gadījumam, ko vairs.
Bet nu šis salīdzinoši ir nekas īpašs.

Tēta alkoholisms ļoti iespaidoja manu uzticēšanās spēju. Tiešām ļoti grūti uzticēties cilvēkiem. Vismaz prieks, ka tēta atkarība ir mazinājusies.
Brāļa zaudējums pirms 6 gadiem, arī tās sāpes, kas nāca no vecākiem bēru dienā, tiešām bija sirdi plosoši.

Viedā Minka
Es kļuvu savādāka. Emocionālais līdzsvars atgūts un meitas gaidīšanu atceros kā ļoti jauku laiku savā dzīvē. Attiecības ar vīru izjuka. Izjuka pat ne zaudējuma dēļ, bet tāpēc ka zaudējums un smagās veselības problēmas( pati knapi izķepurojos) lika savādāk paskatīties uz dzīvi.

Ir iedzimtas veselības problēmas, par ko nēeenormāli smējas visu skolas laiku, biju izsmietā un atstumtā, arī vidusskolā, kad it kā pieaugušāki ilvēki blakus. Tās pašas problēas joprojām ir (veslības), bet mēģinu to visu samazināt. Jopriojām ir grūti piedot tiem cilvēkiem, kas par mani smējās, kgan, protams, vajag- kaut sevis dēļ. Tagad ir foršas draudzenes, draugi, bet joprojām nespēju brīvi paskatīties uz savu situāciju - es nekad nesmietos, ja kādam būtu tml vai līdzīgas problēmas, vai jebkas cits, kas nav "normāli", bet tā pazemošana, kas bijusi 12 gadus.. atstāj sekas psihē, lai kā to gribētos mainīt.
Bet.. palasot to, ko te dažas rakstījušas, tiešām gribas paklusēt, un, kā jau bija minēts - nekad nepateiksi, ka zem kāda profila slēpjas tik skaudrs stāsts.. ļoti motivējošas ir meitenes, kas spējušas saņemties, cik nu tas iespējams, un dzīvot tālāk.

Šodiena ir traģiska. Aizgāja labs cilvēks, draugs. Šķiet, ka taisnības pasaulē nav:-|
21 gads bija, kad atklāja slimību, sekoja smaga operācija. Nu viss ir labi, arī vairs nedomāju par to, kāpēc man, kāpēc es.
Vēl aizvien pārdzīvoju par vectēva nāvi, kas bija ļooti sen, kādus 20 gadus atpakaļ. Man viņš bija tik tuvs un tik ļoti pietrūkst.
Šīs cilvēku aiziešanas ir bijušas vissmagākās.. tā, ka sirdi plēš

Vardarbība un alkoholisms ģimenē. To izjūtu kā smagumu uz pleciem ikdienas.

Kad lasu par zaudētajiem cilvēkiem, sirds sažņaudzas.. tik ļoti jūtu līdzi..
Pag gada beigas labprāt vispār izsvītrotu no savas pagātnes. Labākā drauga pašnāvība, un ziemassvētku laikā bēres vecamtēcam, kas man bija ļooti tuvs. Ir trağiski skatīties, kā kāds grib dzīvot, bet vēzis tomēr saēd, jo veciatēvs cīnījās ar apbrīnojamu pozitīvismu līdz pēdējam, kamēr 30 gados cilvēks izdomā, ka dzīve ir sūds...
Nevajag pārmeumus, jo visu teorētiski saprotu. Drauga nāvi joprojām nespēju aptvert - viņš nedzīvoja lv, un kopā ar vēl vienu draidzeni vasarās organizējāmies uzceļojumiem pa baltijas valstīm. Kaut kā prāts atsakās viņa nāvi pieņemt, un kaut ko nespēju piedot un aizmirst :-/