Sliktākā

Nomira mamma pēc 3 gadu cīņas ar vēzi, kad mācījos 2. kursā. Tie 3 gadi faktiski bija daudz briesmīgāki par pašu nāves dienu - slimības laikā nācās pieredzēt noraidošu attieksmi no apkārtējiem, ieskaitot savu tā brīža partneri. Daudz ģimenes drāmu, empātijas trūkums. Emocionāla vardarbība. Rezultātā zaudēju ne tikai mammu, bet saikni ar citiem radiniekiem.
Šobrīd gan nevaru teikt, ka tas bija traģiski, tā kā man līdzās ir palikuši vislabākie cilvēki un ar mammu līdz pat pēdējam brīdim bija fantastiskas attiecības. Saprotu, ka, kamēr tu seko savām morālajām nostādnēm un transformē negatīvo mīlestībā, viss ir ok.
Reizēm tikai atceros, un domāju: ''Nu wtf, cilvēki?''

Vai mēs vienmēr redzam (drīzāk, vai gribam saredzēt), ka kādam ir slikti? Vairāk retorisks jautājums.

Vai mēs vienmēr redzam (drīzāk, vai gribam saredzēt), ka kādam ir slikti?

Es negribu, lai kāds redz, ka man ir slikti. Domāju, ka tā ir daudziem. Man tuvam cilvēkam bija vēzis, es redzēju, kā viņš mainījās, man bija tiešām žēl skatīties, taču es nevienu brīdi neteicu "es Tevi saprotu, es zinu kā Tu jūties". Jo es nesaprotu un es nezinu, jo man pašai nekad nav bijis vēzis. Un arī es negribu, lai kāds mani žēlo vai mētājas ar līdzjūtības vārdiem - man tie neko nenozīmē. Sapratīs tikai tie, kas paši gājuši cauri tādām lietām dzīvē.

Nav kontakta ar teevu jau gadiem ilgi ,jo appreceja sievietk kurai es nepatiku. Tagad vini audzina manu pusbrali ko esmu tikai kaa zidaini redzejusi. Jau no bernibas teevs man bija loti tuvs. Faktiski tai pat laik mni uzmeta ari vecvecaaki no teva puses. Pec vairakiem gadiem meginaaju sakontakteties ar viniem, bet joprojam liegums ciemoties. Kas veel. Vairakus gadus ilgas depresija, anoreksija, bulimija un ento gadu long distance relationships ar tiesam bribiskigu cilveku, kurs mani vel joprojaam mil, bet es no vina atsveainaajos, jo sapratu ka tas ir strupcels un taalak vienkarsi tur naakotnes nav. Bez tam visu laiku gribeja zinaat kur esmu vai uztraucas ne par ko. Tagad jau sen esmh nostajusies uz savaam kaajam un cinos par sevi . Patlaban grutakais ka neesmu satiksuo savu maati gadu un 3 menesus. Mums gan tas attiecibas ar nav taas tuvaakas. Mani patlaban grauz tas ka aizbraucu uz niderlandi pat neatvadoties un ka naacas atstaat savu milo kaki latvijaa.

Bet sis liek aizdomaaties cik apkaart mes sudzamies par sliktam darba dienaam vai pirmo striidu kad mums apkart ir lidzvilveki kuriem tiesaam ir smagas traumas un pagaatne kas velkas lidzi katru dienu. Esat stipras meitenes!;)

Katram sava dzīve, sava mācība apgūstama. Nav citus "jāglābj", jo katrs pats labāk zina, ko un kā grib. Ne visi cilvēki grib nosirmot, kļūt veci. Pat ja tas nesakrīt ar taviem uzskatiem, tas nenozīmē, ka viņu uzskati ir nepareizi.

Šādās reizēs neiet runa par gribēšanu, bet par varēšanu. Es domāju, ka visi depresijas slimnieki dziļi iekšienē grib kaut ko mainīt, grib nokļūt tādā sociālā vidē, kurā viņi tiktu vairāk cienīti un mīlēti, grib kaut ko sasniegt, grib visu to, ko pārējie un viņiem tā bilde ir acu priekšā, taču viņi nevar - ne fiziski, ne morāli, jo viss iekšienē ir sabrucis. Nav ticības sev, nav pārliecības, ir bezcerības sajūta, ir ļoti grūti kaut ko uzsākt, pat, ja kaut kas tiek uzsākts, ātri vien pie pirmajām grūtībām pamests novārtā.
Var jau teikt, ka tādi cilvēki ir mīkstie un paši vien vainīgi, lai grimst dziļāk savos "sūdos", bet mēs nekad nezinam, vai vienu dienu kas līdzīgs nevar notikt ar mums un par iemeslu tam var būt kā kāda ļoti tuva cilvēka nāve, tā neveiksmīga forsmažora apstākļu virkne, kas beigu beigās tevi nogrūž uz ceļiem.

Cik daudz skumju stāstu :'-( īpaši tās izvarošanas.

Nesen draugam atklāja smadzeņu audzēju un to bija grūti sagremot. Bija lēkmes un citas lietas, uzvedās savādi, ieslēdzās sevī, nerunāja daudz līdz operācijai. Tagad kopš operācijas ir pagājuši pāris mēneši, bet tāpat - 100% nav atguvies. It kā viss ir labi, viņš saka, ka viss labi, bet tāpat ir noslēgts un negrib runāt par to kā jūtās kaut gan pirms visa tā, runāt par jūtām problēmas viņam nesagādāja. Bet vismaz neko no tā neizrāda mūsu meitai, viņai nav ne jausmas par to, kas notiek un labi, ka tā.
-
Ļoti grūti bija tikt pāri vectēva nāvei, jo, lai gan viņš nebija ideāls, iedzēra daudz par daudz un dusmojās bez iemesla, viņš nebija pelnījis to, ka viņš vēža dēļ “novīst”. Katru reizi, kad viņu apstaroja, viņš bija tievāks un kalsnāks un lēnām zaudēja savu dzirksti. Un es viņu ļoti mīlēju, saucu par tēti, jo, lai gan man bija 2 (patēvs un bio tēvs), es jutos tuvāk saistīta ar vectēvu - dvēseliski.
-
Ir vēl daudz lietu, bet šīs divas tādas stiprākās un tomēr, paliek vieglāk, kad esi to visu uzrakstījis. Vismaz man.

Estopendo! Loti specigi un patiesi vardi. Protams, ka tie kam depresija sauksim gan lietas istajos vardos. Depresija kaa nomaaktiba, motivaacijas, dzivesgribas energijas zudums kas ilgst menesiem vai pat gadiem pati sevi apzinajos ka dzili ieksaa gribu ko mainit, bet nebija tam visam speeka. Loti ,loti ir vajadzigs sajaa zinaa atbalsta no citiem ko es ari vienmer velejos,bet tai pat laikaa uzcelu pati ap sevi sienu un visiem meloju ka man viss ir kaartibaa. Moonfairy man opis ar nomira no veeza un ari dzera un smekeeja lidz naaves dienai..tas ir briesmigi. Zaudeju ari pateva maati kas man bija loti tuva lai gan ne biologiskaa ome loti izkaameeja un nomira ar no veeza. Un mana ome no maates puses nomira no insulta..vienmer vinu apciemoju un bika loti smagi ,jo ne vina vareja runaat, ne paest ne padzerties neko. Atceros vienu dienu kad biju iedzerusi viskiju un tad maatei teicu ka aizbrauksu naakama dienaa un tajaa nakti vina nomira. Par to man loti,loti ilgi grauza un tas notika neilgi pirms taas zolitudes trageedijas. Tad es visu loti saasinaati uztveeru.

Ja par pašnāvībām - ir tik viegli runāt no malas, bet nekad nezināsi, kas darās galvā tādam cilvēkam. Pilnīgi nepiekrītu, ka tie, kas grib to darīt, par to nerunā - mans draugs runāja. Mēģināja izdarī pašnāvību, sadzeroties zāles, uzvedoties nedekvāti, un 2 diennaktis noguļot, pēc kā mamma izsauca ārstus. Pieļauju, ka Latvijā viņu savāktu uz ārstēšanu, bet tur uz viņu paskatījās, izrakstīja zāles - tās pašas, ar ko viņš gribēja noindēties, un ļāva iet. Mēnesi mamma pieskatīja katru soli. Es pierunāju aiziet pie psiiatra. Un pat psihiatrs neizrakstīja zāles pēc pašnāvības mēģinājuma, teica, ka iespējams, ka nākamajā reizē. nākamā reize bija pēc 1.5 mēneša, kas vairāk jau nebija vajadzīga.. Es Latvijā tādu situāciju nespētu iedomāties.. tik vieglprātīgu un pofigistisku attieksmi.
.
Tāpat darbaa kolēģei bērnibas draugs, ar ko katru dienu kontaktējas, pirms laika tika atrasts, pakāries uz durvju roktura.. Dzīvespriecīgs čalis, un neviens pat nezināja, ka viņam ir domas par pašnāvību..

Sisley , taa ir tipiska un normaala paraadiba vairaakos gadijumos cilveki kas ikdienaa ir nomaakti ar domaam pa pasbaaviibu un neredz to gaismu tunela galaa cenaaas izrauties sabiedriba, bet dzili dveesele nav neviena ar ko izrunaaties vai apkaartejie vienkarsi to neredz. Es speju diezgan biezi noteikt tiem cilvekiem kas man ir tuvi tikai peec acu skatiena un attieksmes , balss intonaacijas ka kaut kas nav kaartibaa. Bet tas vienkarsi ir jaaizjut. Man liekas ka taa depresija tomer medz uzpeldet agri vai veelu pie jauniem,smagiem notikumiem ir jaaiemaacas but stipraakam;) tiesam veiksmi meicas!

Tāpat darbaa kolēģei bērnibas draugs, ar ko katru dienu kontaktējas, pirms laika tika atrasts, pakāries uz durvju roktura.. Dzīvespriecīgs čalis, un neviens pat nezināja, ka viņam ir domas par pašnāvību..

Mani joprojām izbrīna sabiedrības uzskats, ka ja jau smaida, priecīgs, joko, tad jau viss ir kārtībā. Nereti tā ir vienkārša aizsargreakcija, pretēji tam, kas notiek iekšā. Uz sevi esmu novērojis, ka periodos, kad ir gājis ļoti grūti, kad katru dienu kaut kas "sēž uz kakla", cilvēkos esmu pat jautrāks nekā, kad lietas ir sakārtojušās. Tāpat kā cilvēki, kas savāra lielas ziepes, nereti neilgi pēc tam sāk izteikti smieties tā vietā, lai raudātu.
Izpausmes, protams, ir dažādas. Viens attāls paziņa, kas arī izdarīja pašnāvību, savā pēdējā mēnesī bija tāds "it kā šeit, it kā vairs ne šeit". Smējās, par ko citi nesmejās un nesmējās, par ko visi smējās. Skaidrs ir viens, ka nepievērst uzmanību šādiem izteicieniem būtu kas līdzīgs kā ignorēt faktu, ka māja ir iebrukusi.

S

Tieši kur es minēju, ka tam vizuāli jābūt sejā rakstītam? Es minēju 2 pilnīgi dažādus gadījumus, ka to, kas notiek cilvēkā iekšā, neviens nekad nezin. Jo šeit izskanēja viedoklis, ka tie, kas runā par pašnāvības taisīšanu, to nerealizē.

Es lasu un man tiešām sāp sirds, cik daudz salauztu dzīvju..:'-(
Man vissāpīgākais šķiet tas, ka tēvs, kad iedzēra, tad sita mammu. Līdz asinīm, izsistiem zobiem. Es to visu redzēju un, maza būdama, nevarēju palīdzēt. Mani nekad neaiztika, bet cik reizes es būtu gribējusi, lai viņš neaiztiek mammu, bet gan mani, lai tikai ietaupītu viņai sāpes.
Stāsts ir par trīs salauztām dzīvēm. Tēva - kurš ir mainījies un jau gadiem nelieto alkoholu un cenšas ar mani atjaunot ar mani kontaktu. Mammu - kura bija spēcīga, lai aizmuktu no viņa prom sāktu savu dzīvi, bet joprojām neuzticās nevienam vīrietim un nav tēvam piedevusi izdarīto un tas viņu ir neatgriezeniski traumējis. Un mani - kas redzēja, kā tēvs sit māti, savu mammu un savu tēvu.
Es nezinu, kad varēšu to piedot, jo redzu, ka viņš, lai gan ir mainījies, tomēr neatgriezeniski ir sabojājis manas mammas dzīvi, kura vairs nekad nebūs tāda, kā agrāk..

Vēzis atņēma dzīvību vienam no tuvākajiem radiniekiem. Strauji, mēneša laikā aizgāja. Agrāk vēzis likās kaut kas tāls, ar ko saskaras tikai retos gadījumos. Vienmēr ir tā doma: ar mani / manu ģimeni jau tā nenotiks. Bet notika. Un es sēdēju palātā blakus viņa gultai ar tādu nerealitātes sajūtu - vai tas tiešām tagad notiek? Vienmēr likās, ka ir smagi, ja zaudē kādu pēkšņi, ka labāk ir tad, ja ir laiks atvadīties. Taču ar šo pieredzi sapratu, ka ir smagi arī redzēt, kā tuvinieks mirst, un katru dienu atvērt acis ar pirmo domu - vai šī būs tā diena, kad viņš aizies? Un tad pienāk tā diena...

Vairāk jau mani dzīve padarīja tādu kāda esmu kad vecāki šķiras, biju maza, pat neatceros tieši to brīdi kad tētis aizgāja prom no mājām, jo visu laiku vai nu vins bija darba vai kaut kur citur ( pie citam sievietēm , bet to tajā laika nesapratu) palikām 3 bērni ar mammu, bija ļoti grūti brīži, uzskatu savu mammu par ļoti stipru sievieti jo izgājusi ir daudz kam pāri, pati neēda un bērniem atdeva tikai to labāko, lai gan bija brīži kad bijām neēdusi jo vienkārši nebija ko, mamma bija vienīgais ģimenes apgādnieks, tētis reti kad palīdzēja, bieži palikām bērni vieni mājas jo mamma brauca uz lielpilsētu pelnīt naudu, 8 gadu vecuma pati taisīju ēst, kurinājusi krāsnis ziemas un visu pārējo, bet uz tēti ļaunu prātu neturu, bērnība nekad pēc viņa neraudāju, tikai tagad kad palika 18 gadi kaut ka saku saprat ka pietrūkst tā tēta mīlestība, nu jau vairākus gadus esmu bieži raudājusi viņa dēļ jo pietrūkst vins, lai gan tagad ļoti mums visiem ir labas attiecības, mammai un tētim , citi pat no malas saka ka šķiet ka viņi kopā . Zinu ka tētis mūs ļoti mīl, bieži atnāk ciemos bet tomēr nav tas. Iedzerot vins bieži runa par nāvi, ka drīz mirs un tas mani sāpina vēl vairāk, saka cik ļoti mīl mūs un mammu, nožēlo ka izjauca mūsu ģimeni, bieži vien sarunas beidzas ar asarām jo tas sāp, vienmēr viņam esmu teikusi ka uzskatu ka ir labi ka viņi šķiras, jo zinu ka ģimene būtu bijusi ļoti lieli skandāli un uzskatu ka tad nu nebutu mēs nebūtu bijusi laimīgāki .

Stay strong!

Vecvecāku zaudējums bija mātes un tēva vietā, vēl jo projām pārdzīvoju kaut gan desmit gadi pagājuši. :-(
Laikam arī sapīgākais ir tas, ka nekad nav bijis īsts tēvs blakus. Neesmu viņu redzējusi 8 gadus.
Gribas pašai sev īstu ģimeni
Par meitenēm, kuras ir izvarotas es tiešām apbrīnoju Jūs. Nekad tādam nevarētu tikt pāri un visticamāk pēc tam nedzīvotu, jo liekas briesmīgākais kas var būt.
Novēlu visām izturību!

Atkarīgs jau arī, cik sen tas noticis.