Sliktākā

Bet.. palasot to, ko te dažas rakstījušas, tiešām gribas paklusēt

šādi nevajag domāt, jo sāpes ir subjektīvas. Tikai tāpēc, ka vienam cilvēkam dzīve ir galīga dirsa, nevajag domāt, ka Tu nevari pārdzīvot par savām lietām. Ja nevar bēdāties, jo citam iet grūtāk, tad nevar arī priecāties, jo citam iet labāk.
>>
Attiecībā uz personīgo situāciju, diezgan līdzīga Pipiņas (izņemot seksuālos noziegumus). Šķiršanās reizēm mēdz iznīcināt ģimenes neaprakstāmos līmeņos. Ģimenes labklājība ir nenovērtējami svarīga bērna pieaugšanas spējai :-| Interesanti, ka tieši es ar brāli izjutām lielākās sekas, māsa palikusi bez acīmredzamām sekām un izveidojusi laimīgu ģimeni. :-)

Daudzkas slikts bijis, bet tas viss ir norakts tālajā plauktā... tagad ir daža augšanas grūtība: bīdot idejas apātiskā vidē. Bet ar to te Latvijā esmu rēķinājusies...

Vienmēr ir interesanti analizēt, kur cilvēkiem rodas un/vai zūd dzīvotgriba. Man ir 2 piemēri zināmi. Viens ir kara veterāns, kuram šobrīd tuvu 50 gadiem, karojis pirms 30 gadiem, dienesta laikā zaudējis gan māti, gan tēvu, neilgi vēlāk savu jaunāko meitu un māsu. Tas viss +/- 3 gadu griezumā, kopsummā ar karu, kurā redzējis daudzu nāves un pat daļēji kontuzēts. Bet uz šo brīdi viņš ir tik ieinteresēts dzīvot, ka var apbrīnot. Viņam prieku sagādā pat vistīrākie nieki, neraugoties uz to, ka praktiski, nekādu tuvu cilvēku viņam nav.
Un tad ir zināms otrs personāžs, 25 gadus vecs vīrietis, kuram ir abi vecāki, draugi, bet ik dienas var dzirdēt, cik viņam viss apnicis un labprāt pakārtos.
Rodas jautājums, kādēļ parasti tas tā notiek? Vai tā ir kāda novirze smadzenēs, izteikts serotonīna un dopamīna trūkums organismā vai vēl kas cits? Kāpēc vieni salūst ļoti ātri, bet citi aizies no dzīves tikai, ja viņus pati dzīve aizvāks?

Mani vispār pārņem šausmas, jo tāda sajūta, ka pēdējā laikā jo īpaši bieži dzird gan par jauniem, gan vecākiem cilvēkiem, kuri zaudē cīņā ar vēzi. :'-(
Ja par mani, tad laikam visspēcīgāk ietekmēja vectētiņa nāve. Dzērājšoferim, kuram traukšanās pa smilšainu, klusu lauku ceļu, acīmredzot, bija tikai tāda izklaide vien, kamēr mēs, ģimene, zaudējām vislabestīgāko, brīnišķīgāko cilvēku pasaulē, kurš tajā nelaimīgajā dienā bija nolēmis ar riteni aizbraukt uz mežu salasīt čiekurus ar kuriem mājās iekurt krāsni... Tajā laikā gāju tikai 1.klasē. It kā vēl bērns, bet visu sapratu. Un pat tagad, kad pagājuši gandrīz 20 gadi, tās zaudējuma sāpes nekur jau nav pazudušas, tikai vairs tik ļoti neduras sirdī kā pirmos gadus pēc notikušā.
Pirms gada mūžībā (arī ar sasodīto vēzi) aizgāja mans kaķis, kurš bija mans labākais draugs. Vienīgā dzīvā radība, kura bija blakus, kad ģimenē notika skandāli, kautiņi, patēva dzeršana un agresijas izpausmes, vecvecāku nāve... 16 gadus viens kaķis bija mans vienīgais draugs un vienīgā dzīvā dvēselīte, kurai uzticēties, jo ticu, ka viņa visu saprata. Kad pirms gada viņa nomra manās rokās, likās, ka kaut kādā ziņā zaudēju arī daļu sevis. Saprotu, ka varbūt izklausās jocīgi, jo tas bija dzīvnieks, bet... dvēsele nešķiro, kam pieķerties.
Lasu šo diskusiju un kamols kaklā... Velns, varbūt mani reiz par šiem vārdiem kāds no augšas sodīs, bet es nespēju saprast kāpēc visādi kretīni, slepkavas, bērnu izmantotāji, dzīvnieku spīdzinātāji staigā pa pasauli, kamēr no dzīves aiziet tik daudz labu, gaišu cilvēku. Netaisnība... citādi nezinu kā to saukt. :-|

Estupendo Ja Tu ikdienas to dzirdi, varbūt ir laiks uzklausīt cilvēka saucienus pēc palīdzības? Zāles ne vienmēr palīdz, bet labāk mēģināt, jo otram variantam zāļu nav.
>>
Attiecībā uz jaunieti. Depresijai ne vienmēr ir nepieciešams kaut kāds notikums vai nelaime. Tā ir slimība, kas var gadīties jebkuram. Mums kā sabiedrībai vajadzētu to saprast un uztvert to nopietnāk. Nekāds "nav jau tik traki, Tev viss ir, neesi mīkstais". Cilvēkam, kas cietis no infarkta mēs tādu lietu neteiktu.

Uhh. Te aprakstīie notikumi baisi. Prieks par tiem ,kas tikuši pāri :)
Par depresijām - piekrītu Fiestar. Mentālās problēmas / saslimšanas / simptomi ir 'jārespektē' tāpat kā nopietnas ķermeniskas saslimšanas. Cilvēkam ar salauztu kāju (pieļauju) apkārtējie neteiks - aizbrauc pāris dienas laukos padzīvot, sakopot domas, pāries.. Bet tie, kam reāli melnie, gan nākas ar šāda stila ieteikumiem saskarties.

Domāju, ka pakāpe svarīga. Ja salīdzina sastieptu potīti, ar kuru tiešām vienkārši jāpaguļ mierā vai sliktāku posmu dzīvē, arī tas var palīdzēt. Bet pie kā smagāka, nopietnāka atkal būs cits ceļš.

Ja Tu ikdienas to dzirdi, varbūt ir laiks uzklausīt cilvēka saucienus pēc palīdzības? Zāles ne vienmēr palīdz, bet labāk mēģināt, jo otram variantam zāļu nav.

Likteņa varā viņu neviens nav pametis, bet problēma jau ir tajā, ka tie pat nav saucieni pēc palīdzības. Viņš nesaka - palīdziet man. Tā vietā viņš sāk visu garo stāstu no bērnības līdz šim brīdim, kā bērnībā daudz kas viņam ticis liegts un ka viņš audzināts kā pagadās, ka tagad viņš apjēdz, ka viņa lielais sapnis (kļūt par prof. sportistu) ir nepiepildāms, kā arī viņš daudz ko nav iemācījies, kā rezultātā daudz kam nav derīgs un arī cilvēkiem nav derīgs utt. Nav viegli kaut ko sakarīgu ieteikt šādos gadījumos. Viena lieta, kad cilvēks nonāk bedrē pēc nelaimēm, slimībām, tad tas ir bezdibenis, no kura ir atspēriena punkts. Bet ja cilvēks pa dzīvi tāds ir, nekādi uzmundrinājumi nelīdz, jo uz visu uzreiz ir pretargumenti.

Estupendo
Katram sava dzīve, sava mācība apgūstama. Nav citus "jāglābj", jo katrs pats labāk zina, ko un kā grib. Ne visi cilvēki grib nosirmot, kļūt veci. Pat ja tas nesakrīt ar taviem uzskatiem, tas nenozīmē, ka viņu uzskati ir nepareizi.
No pieredzes- tie, kas reāli izdara pašnāvības, parasti citus neinformē par saviem nodomiem, jo nevēlas, lai kāds iztraucē ieceri. Savukārt tie, kam katra vārda galā "nošauties", "pakārties"- tie to nedomā nopietni- vai nu neseko līdzi saviem izteicieniem vai vēlas pievērst sev uzmanību.

Viedā Minka, tā nav, tā nebūt nav. Palasi jebkuru psiholoģisku rakstu par pašnāvniekiem. No savas pieredzes es runas par pašnāvību uztvertu ļoti, ļoti nopietni.

Un neviens cilvēks, kurš saprot, kas ir depresija, vai kuram tā ir, to negrib. Depresija nav izvēle, tā ir slimība. Depresija nav "drugs&rock'n'roll, baudi dzīvi un mirsti jauns" (t) depresija nav uzskats, vēlreiz atkārtošos, tā ir slimība.

Sadie, pārdzīvot par mīļa dzīvnieka nāvi ir pilnīgi normāli. Dažkārt tas tiešām ir daudz sāpīgāk, nekā cilvēka nāve. Arī es ļoti, ļoti pārdzīvoju un raudāju, kad nomira kaķis, ar kuru kopā uzaugu un nodzīvoju 10 gadus. :-/

Un neviens cilvēks, kurš saprot, kas ir depresija, vai kuram tā ir, to negrib. Depresija nav izvēle, tā ir slimība. Depresija nav "drugs&rock'n'roll, baudi dzīvi un mirsti jauns" depresija nav uzskats, vēlreiz atkārtošos, tā ir slimība.

Slimiba ir pirmatneja domasana, primitiva domasana, intelekta neesamiba, patriotisms, vesturiska atmina, religiozas jutas. Depresija vai demence ari ir "slimiba". Vienigas zales pret to ir lietus tarpu esana :)

Donata
Ja būtu tā, kā tu raksti, tad valstī būtu piespiedu depresijas ārstēšana. Acīmredzot, speciālisti uzskata, ka depresija nav rīcībnespēja- ārstēšana notiek tikai ar pacienta piekrišanu. Secinājums- tuvinieki var informēt par depresijas esamību, ārstēšanas iespējām, piedāvāt praktisku palīdzību- pierakstīt pie speciālista, aizvest, samaksāt par vizīti, nopirkt zāles, bet ja cilvēks atsakās no palīdzības, tā ir cilvēka izvēle un citiem tā jārespektē pat ja tas rezultējas ar pašnāvību.

Mātes zaudējums. Tēvs pameta. Esmu adoptēta (adoptācija gan ir labākā lieta, kas sekoja)

Viedā Minka Tā ir kā viņa raksta. Tas, ka ir slimība nenozīmē, ka obligāti jāliek trako namā vai slimnīcā. Salauztu kāju mēs uztveram nopietni, problēmas ar ausīm vai acīm mēs uztveram nopietni, a depresija ir reliģiozas jūtas vai intelekta trūkums? :-D Piespiedu slimnīca ir tikai gadījumos, kad silmība var kaitēt sabiedrības drošībai. Nenozīmē, ka tā nav nopietna slimība.

jārespektē pat ja tas rezultējas ar pašnāvību.

Ar šitādu attieksmi ir daudzi pirms atrod kādu savējo virvē, pēc tam ir "kāpēc es nerīkojos savādāk", "kāpēc es nebiju klāt". Problēma ar pašnāvību nav tikai tā cilvēka nāve, problēma ar pašnāvību ir tie, kas paliek dzīvi tiek iznīcināti. Jo konkrētā puiša gadījumā arī vecāki būs savu dzīvi pazaudējuši.
>>
Uzskatu, ka ir atšķirība starp informēšanu vai praktiskas palīdzības piedāvāšanu un nopietnu sarunu ar cilvēku par situācijas nopietnību un atbalsta sniegšanu. Tā "nav jāglābj citus" attieksme liekas diezgan smieklīga. Ja būtu klāt situācijā, kad mīļš cilvēks ir pieņēmis izvēli izdarīt pašnāvību un nolektu no tilta, nemēģinātu glābt? Skatītos kā nogrimst? Es nē.

Kad biju maza, vectēvam atklāja audzēju galvā. Opis bija sportists - sporta skolotājs, volejbola treneris, bet tas, kā viss izmainījās tik neilgā laikā... manam bērna prātam bija grūti saprotams. Pēc operācijām (ja pareizi atminos - divām) un rehabilitācijām (es atceros, kā kopā ar viņu un omīti atkārtojām, kā zīme apli, kā zīmē trijstūri un kā - kvadrātu) vectēvs diemžēl aizgāja. Es atceros, ka biju bērēs, es atceros, kā raudāju un pārdzīvoju. (Bet joprojām uzskatu, ka vecāku lēmums ņemt mani līdzi uz bērēm bija pareizs).
Bet visspilgtāk atceros pirmo dienu skolā pēc bērēm. Mācījos pirmajā klasē. Pirmajā stundā klasesbiedrs pagriezās un teica "Ha, ha, Mincim nosprāga opis". Jā, viņš teikumu formulēja tieši tā. Es sāku raudāt un starpbrīdī skolotāja mani pavadīja mājās (ciemata skola, līdz mājām īss gājiens). Bet tas asais teikums... Joprojām ne aizmirst, ne saprast.
Un, jā, arī alkohols manā dzīvē neko priecīgu diemžēl nav nesis.

Ne gluži , no personīgās pieredzes, var pus gadu runāt par to un pat draudēt ar to citiem.... Bet es uzskatu , ka šādi ir jāliek tvaika ielā , lai neapdraud savu un citu dzīvību.

Viedā Minka, lūdzu, pārstāj rakstīt par to, ko nezini. Personu var ievietot ārstniecības iestādē piespiedu kārtā, ja tā apdraud sevi vai citus. Ja ir runas par pašnāvību vai pēc pašnāvības mēģinājuma personu var ārstēt piespiedu kārtā.

Izvarošana. Smagas slimības uzveikšana. Spontānais aborts. Nomelnošana internetā skolas laikā, kur mana vaina nebija un biju šokēta, ka sveši cilvēki kaut ko murdzīgu komentē. Neskatoties uz to visu, esmu palikusi spēcīga, bet nezinu vai visu esmu sagremojusi.