Kļūdīties - vai cilvēcīgi?

Daudzi arī apgalvo, ka zeme ir plakana...

Apstrīdēt acīmredzamo ir stulbums, Zemes veidolu var lieliski redzēt no satelīta. To pašu nevar attiecināt uz lietām, kas mums nav līdz galam zināmas un nebūs nekad.

Tiem, kas savas kļūdas neatrod, ir mierīgāka dzīve, jo savas kļūdas atrašana ir diezgan liels psiholoģisks trieciens. Tas sakāms ne tikai par izdarīto kļūdu nožēlošanu, bet arī par neizdarīto sapņu izgāšanos.

arī ''izdara'' tad dēļ cilvēka radītiem algorit

Es saprotu cilvēku. Saprotu cilvēka vēlmi būt pārākam. Bet uzskatīt, ka cilvēks nedarbojas pēc algoritma ir vairāk kā aizvēsture. Es, jāpiebilst, cienu arī tādu uzskatu... Zināmā līmenī.

Saprotu cilvēka vēlmi būt pārākam.

Izskatās, ka Tu jauc emocijas ar dabas procesiem.

Bet uzskatīt, ka cilvēks nedarbojas pēc algoritma ir vairāk kā aizvēsture.

Ko Tu saproti ar vārdu algoritms? Pēc definīcijas tā ir tikai dvēselei saprotama lieta, nevis kaut kas dabā pastāvošs. Jā, algoritmu dabā var realizēt ar vienalga kādu to izdarīt spējīgu mašīnu, kas spēj realizēt ierobežotu skaitu algoritmu, taču nodefinēt algoritmu caur šādām mašīnām būtu neiespējami. Kaut kāda patvaļīga dabā esoša sistēma pati par sevi nav uzskatāma ne par algoritmu izpildošu mašīnu, ne arī par kaut ko tādu, kas nespēj izpildīt algoritmu. Kā jau norādīju, algoritma jēdziens ienāk vienīgi saprātīgas būtnes apziņā atkarībā no tā, kā šī saprātīgā būtne uz to mašīnu raugās. Cilvēks var realizēt algoritmu kā atsevišķu savas dzīves sastāvdaļu. Ja aplūko visu cilvēku kopumā, tad par algoritmiem tuvināti varētu uzskatīt, piem., beznosacījuma refleksus, kur programma ierakstīta DNS. Bet pats cilvēks nav uztaisīts kā algoritmu izpildoša mašīna kaut vai tāpēc, ka viņš nav noslēgts (atšķirts, atrauts) no dabas. Cits jautājums ir par determinismu - tātad, vai cilvēka jebkura darbība viennozīmīgi ir izsecināma no paša cilvēka un tam apkārt esošās dabas stāvokļa. Atbilde, domāju, pat tuvāko gadsimtu laikā uz šo jautājumu netiks sniegta.

kā teica Hanibals Lekters - neizlēmība - tas ir cilvēces lāsts

Šo vajag uzrakstīt uz valdības durvīm. Varbūt kāds izlasa! :-D

Bet par tēmu un mani - kļūdīties ir normāli. Pat ģēniji savā arodā nevar panākt progresu un rezultātu ik pa laikam nekļūdoties. Caur kļūdām mēs pieņemam mācību un izpratni.

Cits jautājums ir par determinismu - tātad, vai cilvēka jebkura darbība viennozīmīgi ir izsecināma no paša cilvēka un tam apkārt esošās dabas stāvokļa. Atbilde, domāju, pat tuvāko gadsimtu laikā uz šo jautājumu netiks sniegta.

Oz pec fanatisma.

Neviens nav spejigs macities no kludam. Pastav neliels noslepums- прошлым испугать невозможно:)

Nekļūdās tas, kurš neko nedara. Bet arī bezdarbība pati, beigās var izrādīties, ka ir kļūda.
Ja kļūda tiek pieļauta jaunrades procesā, kas vienlaikus ir arī mācīšanās, visdrīzāk, visiem tajā iesaistītajiem, tas ir normāli, tā ir daļa no procesa.
Taču tad, ka kļūda tiek pieļauta ikdienas rutīnā, tad jau var meklēt cēloni. Iespējams, tas slēpjas nezināšanā (te atkal var pieminēt jaunradi vai pirmreizēju izpildi), tā var būt neuzmanība, nogurums, paviršība, jebkas. Un arī tam visam ir cēloņi. Un tad ir lielākas kļūdas, tādas, kuras jau veicot cilvēks apzinās, ka viņa darbība īsti pareiza nav un par kļūdu to varēs saukt tikai tad, ja kāds pieķers.
Rezumējot, jaunrades kļūdas mums ir vajadzīgas, jo tās aizved pie atklājumiem un zināšanām, apzinātās kļūdas parasti labu nevienam nedara (ja nu vien pašam darītājam, ar nosacījumu, ka nepieķer, un arī ne vienmēr. Un tās, kas pa vidu - tās tur arī ir pa vidu, neviens un nekas nav mūžīgais dzinējs un nevar rukāt nepieļaujot nevienu kļūdiņu.