Nekļūdās tas, kurš neko nedara. Bet arī bezdarbība pati, beigās var izrādīties, ka ir kļūda.
Ja kļūda tiek pieļauta jaunrades procesā, kas vienlaikus ir arī mācīšanās, visdrīzāk, visiem tajā iesaistītajiem, tas ir normāli, tā ir daļa no procesa.
Taču tad, ka kļūda tiek pieļauta ikdienas rutīnā, tad jau var meklēt cēloni. Iespējams, tas slēpjas nezināšanā (te atkal var pieminēt jaunradi vai pirmreizēju izpildi), tā var būt neuzmanība, nogurums, paviršība, jebkas. Un arī tam visam ir cēloņi. Un tad ir lielākas kļūdas, tādas, kuras jau veicot cilvēks apzinās, ka viņa darbība īsti pareiza nav un par kļūdu to varēs saukt tikai tad, ja kāds pieķers.
Rezumējot, jaunrades kļūdas mums ir vajadzīgas, jo tās aizved pie atklājumiem un zināšanām, apzinātās kļūdas parasti labu nevienam nedara (ja nu vien pašam darītājam, ar nosacījumu, ka nepieķer, un arī ne vienmēr. Un tās, kas pa vidu - tās tur arī ir pa vidu, neviens un nekas nav mūžīgais dzinējs un nevar rukāt nepieļaujot nevienu kļūdiņu.