Galvenais, ko varu teikt - nebaidies no pārmaiņām! Arī man dzīvē ir bijis tāds pats periods, kad sapratu, ka nekas vairs neiet uz labo pusi - ka attiecības mani gremdē, draugu nav, nekādu lielo mērķu, saistībā ar Latviju, arī nav. Principā vienkārši plūdu pa straumi, grimu rutīnā un, lai gan idejas par to, ko darīt nākotnē, bija daudz, baidījos no pārmaiņām. Tikai mirklī, kad patiešām sev pateicu "nē, pietiek, ir laiks kaut ko mainīt!", dzīve arī mainījās tikai un vienīgi uz labo pusi. Tas, kas Tev ir jāsaprot, ir tas, ka nevienam nav nekāda teikšana par to, kā vēlies veidot savu dzīvi - ne draugiem, ne vīrietim, ne attāliem paziņām. Jo cilvēki, kuri brīnīsies, smiesies vai centīsies Tevi atrunāt no Taviem mērķiem - tādi būs vienmēr. Taču vienmēr jāpatur prātā tas, ka dzīve ir tikai viena un, ja tā padomā, arī sasodīti īsa, tāpēc nevajag atteikties no saviem, pat vispārdrošākajiem, sapņiem, tikai tāpēc, ka baidies no pārmaiņām, no citu viedokļa. Neļauj attiecībām, kurās nejūties laimīga, kavēt Tavu virzīšanos uz priekšu! No savas pieredzes zinu, ka sapņi, lai arī cik neticami un grūti piepildāmi tie sākumā liktos, patiešām piepildās.
Par Dienvidāfriku un dzīvi tur neko daudz nezinu, taču, ja tur nokļūt patiešām ir Tavs sapnis, nevis tikai mirkļa iegriba, iesaku kārtīgi visu uzzināt un saprast kā rīkoties, saprast, ko vari darīt, lai tur nokļūtu. Varu ieteikt papētīt brīvprātīgā darba opcijas, jo tieši brīvprātīgais darbs bija tas, kuram pateicoties, savulaik nokļuvu valstī, kurā vēlējos dzīvot. Tas var būt kā labs starts, lai nokļūtu konkrētajā valstī, saprastu vai sapņi atbilst īstenībai, saprast vai tā patiešām ir valsts, kurā vēlies pavadīt dzīvi.
Katrā ziņā, vēlu veiksmi! Es vienmēr esmu tikai par cilvēkiem, kuri nebaidās riskēt! :)
147
