Mamma mani negribēja

.tā arī domāju, ka šī tēma aizies pa ''nekādā gadījumā, viņa obligāt gribēs bērnu, VISAS sievietes grib bērnus!!!!!1111'' taku. Nē, negrib visas. Un arī daudzas, kuras domāja, ka grib, vēlāk nožēlo, ka viņām ir bērni.

Jā, tādas sievietes tiešām ir, bet reti kura par to runā - sabiedrība tā vien gaida, lai varētu viņām mesties virsū ar pārmetumiem un to, ka jāpadomā taču par bēēēēērniņiem. Cēloņi tam ir psihosociāli un kompleksi, tāpēc diskusijas par to bieži aiziet beztēmā. Un šādu sieviešu bērni? Dzīvo, tāpat kā visi pārējie. Varētu domāt, ka visi gribētie, mīlētie un "laimīgā" ģimenēs izaugušie bērni ir bezgala perfekti, ar dzīvi apmierināti un nevienam nav ne viena paša tarakāna galvā. Es, piemēram, esmu izaugusi pilnīgi "normālā" ģimenē. Un tāpat ir struggle ar daudzām lietām dzīvē.

Ir ļoti daudz sieviešu, kas ieraugot divas strīpiņas ilgi domā un apsver abortu. Ir sievietes, kas negrib bērnu arī tad, kad tas jau piedzimis, paaudzies un izaudzis. Ir daudz sieviešu, kas vaino bērnus pie savām neveiksmēm- sabojāts augums, karjera, laulība. Ir ļoti daudz vecāku, kas to visu stāsta saviem bērniem, radiem, kolēģiem, paziņām.
Plānotie, gribētie un mīlētie bērni ir mazākumā.
Un joprojām, neskatoties uz kontracepcijas plašo klāstu, cilvēki, kas nevēlas bērnus, neizsargājas (pārtrauktais, kalendārā metode, u.c.)

Plānotie, gribētie un mīlētie bērni ir mazākumā.

No kurienes šāda statistika??? Tev vajadzētu mainīt vidi, ja apkārt ir tikai šādas ģimenes. Manā draugu/paziņu lokā burtiski visi bērni ir plānoti, gribēti un mīlēti vai kā minimums neplānoti, bet gribēti un mīlēti. Var jau būt, ka es vienkārši dzīvoju tādā nedabīgi pozitīvā vidē vai arī visi melo, bet kaut kā neticās.
.
Ja vairākums negribētu bērnus cilvēce jau sen būtu izmirusi, tas tīri tā no bioloģijas

Man viedoklis precīzi sakrīt ar katra viedokli. Man arī bijusi "normāla" ģimene, bet tāpat ir daudz dažādu raižu un situāciju, kad tā laimīgās ģimenes dzīve nemaz nelīdz.

Es nebiju plānots bērns, bet gaidīts gan. Tieši tāpēc es piekrītu tam, ka sievietei ir jābūt iespējai veikt abortu bez apkārtējo nosodījuma, ja viņa zin, ka šo bērnu nemīlēs un būs tik "kārtējais ķeksītis demogrāfiskajā uzskaitē."
Manai māmiņai tik bija 19 gadu, kad viņa gaidīja mani. Tētis sākumā bija novērsies no viņas, jo nobijās. Bet tagad ar lepnumu saka citiem, ka ir trīs bērnu tētis. Nekas neesmu jutusi nosodījumu un vainas apziņu, ka manis dēļ viņai bija grūti pirmo gadu audzināt mani vienai. Tieši otrādi, viņa nenožēlo, ka izvēlējās ģimeni, nevis karjeru.
Tomēr es esmu pilnīgi cits gadījumd, es esmu karjeriste. :-/ tur nu man jāsaka, ka būtu jāpiedomā vai savos 20+ spētu jau rūpēties un mīlēt kādu tik stipri kā tagad mīlu sevi un savu ikdienu. :-|

Man arī bijusi "normāla" ģimene, bet tāpat ir daudz dažādu raižu un situāciju, kad tā laimīgās ģimenes dzīve nemaz nelīdz.

Pieņemu, ka šādas izsjūtas ir norma. Normāla/laba ģimene negarantē vieglu un saulainu dzīvi (reāli, kas gan ir viegla dzīve? Un kam tāda ir?). Vienīgi vecāki (cerams) ir iemācījuši kā bērnam tikt pāri grūtībām un kā attiekties pret dažādām dzīves situācijām.
.
Vēl pieņemu, ka katrs no mums kaut kādā mirklī bērnībā/pusaudzžu vecumā ir juties “negribēts” emociju uzplūdos.

Uz autores jautājumiem atbildēt nevaru, jo neesmu jutusies nemīlēta ģimenē (kā mīlestība tiek izrādīta, tas ir cits jautājums), bet sliecos piekrist uzskatam (vai vismaz tas atbilst tam, ko man nācies pašai novērot un liekas diezgan loģisks), ka lielāka iespēja kļūt par +/- laimīgu, sevi un citus mīlošu pieaugušo ir tieši bērniem, kuri uzaug ģimenēs, kurās tiek mīlēti (un tas nenozīmē, ka raižu un problēmu nebūs dzīvē, vai, ka cilvēks sabiedrības acīs būs “zelta gabaliņš”). Tīri cilvēcīgi man ir ļoti, ļoti žēl bērnus, kuriem gadās piedzimt ģimenēs, kurās viņus nemīl, jo viņi reāli nevar situāciju mainīt (vismaz līdz noteiktam vecumam) un cilvēkam gribās tikt mīlētam. Es, kā pieaugušais, varu aiziet no attiecībām, kurās netieku mīlēta, bet bērnam tāda varianta bieži nav. Turklāt, ja vēl gadās augt sabiedrībā, kurā bērnus sauc par krupjiem...

Mamma mani gribēja, bet tētis gan mani negribēja. Māte, savu aizvainojumu nespēdama norīt, bieži man to atgādināja jau kopš bērnības: "Tētis vispār Tevi negribēja, rokās neņēma līdz 1,5 gadu vecumam, kamēr nesāki runāt, Tu viņu neinteresēji."
Kā es uz to skatos? Man vecāki bija jauni un dumji. Es dzimu, kad mammai bija 22, tētim - 25. Man pašai tagad ir 28 un sešgadniece, tāpēc atceroties savu "mātes ceļa" sākumu, man ir saprotams, no kā un kāpēc viņi tā izrunājās/rīkojās. Jauni un ne sevišķi gudri. Šobrīd neizdevušos attiecību un kopdzīves problēmu rūgtums mammai ir pārgājis un par tēti viņa slikti neizsakās, bet bērnībā ik pa laikam par šo uznāca sāpe.
Kā es uz to skatos savas dzīves kontekstā? Nezinu, tu freidisma pārzinātājiem jāspriež. Jūtas pret tēvu nešķiet, ka tas ir ietekmējis. Man vienmēr ir bijusi dziļa cieņa, kam gan saknes arī meklējamas tajā, ka viņš ir diezgan stingrs un prasīgs bijis pret mani. Esmu pamanījusi (ko ir grūti nepamanīt), ka man ir grūti izveidot noturīgas attiecības ar pretēji ģimeni, bet savus vecākus pie tā vainot būtu stulbi.

ka man ir grūti izveidot noturīgas attiecības ar pretēji ģimeni, bet savus vecākus pie tā vainot būtu stulbi.

Ar pretējo dzimumu, ne ģimeni. :-D

katra piekrītu, visiem cilvēkiem ir savi tarakāni, visiem ir problēmas,tad jau tā dzīve nebūtu interesanta,ja būtu savādāk.
Bet tomēr, padomājot par savu bērnību, man jau no mazotnes bija un ir sajūta,ka mani neviens negrib, ne mamma, ne tētis, tikai vecmamma. Kad paliku vecāka, sapratu, ka tas jau turpinās no manas vecmammas un mammas laikiem. Izveidojās ļoti dīvains attiecību trīsstūris. Sīkumos neieslīgšu, bet doma ir tāda, ka, jo vairāk sāku pati domāt par bērniem,jo vairāk saprotu, ka tas var atkārtoties, it sevišķi, ja man arī būs meita.

Nu, es domāju, jāšķir bērns "netika mīlēts" no bērns "jutās nemīlēts". Mīlestības izpausmes un vajadzības pēc šīm izpausmēm atšķiras. Un, piemēram, bērns var justies nemīlēts tamdēļ, ka vecāki viņam nepērk to, ko viņš kāro, vai arī neatļauj visu to, kas ļauts vienaudžiem, kaut gan vecāku mīlestības valoda ir kopīgi pavadītais laiks, bērna sargāšana vai tamlīdzīgi... Iespējams, ka bērns vēlāk atcerēsies tikai savas sajūtas, nevis reālos faktus, tāpēc , būdams pieaudzis, teiks, ka bērnībā netika mīlēts... Cita lieta ir vecāki, kuri savam bērnam nepārtraukti potē frāzes (jo tā arī domā) "tu man visu dzīvi sabojāji", "es tevi nekad neesmu gribējusi", "tevis dēļ es savu jaunību upurēju" utt... Pieņemu, ka rezultāts abos gadījumos ir samērā līdzīgs (visādi kompleksi utt.), ja pieaugušā vecumā bērns nespēj situāciju izanalizēt un saprast savus vecākus.

Tas ka esi mīlēts bērns bijis, protams negarantē ka dzīvē nebūs nekādu problēmu un viss ies kā pa sviestu, varavīksnes vien...tas taču loģiski. Tas vai esi bijis mīlēts vai nemīlēts bērns, drīzāk ietekmē to, par kādu cilvēku esi izaudzis. Visticamāk nemīlētiem bērniem bērnībā iet grūtāk, kas diez gan ietekmē arī viņu turpmāko dzīvi. Tas ir bēdīgi, uzskatu ka katrs bērns ir pelnijis mīlestību. Un nesaprotu tās kuras dzemdē, laigan zin ka nemaz negrib bērnus un nemīles to. Kas tā par attieksmi vispār pret dzīvu cilvēku, dzīvi vispār, pilnīgs pofigs uz to, ka nevainīgam cilvēkam sačakarē dzīvi, tādas sievietes laikam ari dzīvē vispar ir tādas pa gaisiem un ne īpaši ar smadzenēm domājošas. Un es te nerunāju par alkoholiķēm vai tamlīdzigām padibeneēm, bet par itkā no malas normālām sievietēm...un nevajag te vainot kaut kādu sabiedrības spiedienu, galu gala pašai taču galva uz pleciem, un lēmumus par savu dzīvi pieņem tikai tu pats.

lielāka iespēja kļūt par +/- laimīgu, sevi un citus mīlošu pieaugušo ir tieši bērniem, kuri uzaug ģimenēs, kurās tiek mīlēti (un tas nenozīmē, ka raižu un problēmu nebūs dzīvē, vai, ka cilvēks sabiedrības acīs būs “zelta gabaliņš”)

++
Vecāku attieksme bērnu ietekmē, un kā vēl.
Manā ģimenē ir tāds piemērs, un tā ir mana māsa. Viņa bija negadījums manu vecāku pašā jaunības sākumā, mamma bija izmisumā un ilgi apsvēra abortu, pat radinieki uz to mudināja... Piedzemdēja, izaudzināja un izjūt gan milzīgu vainas apziņu, ka nespējusi sniegt pietiekami daudz mīlestības, gan to drausmīgo domu, ka aborts tomēr būtu bijis pareizā izvēle. Un tas manu māsu ir nežēlīgi ietekmējis visas dzīves garumā (raksturs, nespēja veidot attiecības ar citiem, nespēja uzticēties, utml)
Es uzrados vairākus gadus vēlāk un biju gan puslīdz plānota, gan gaidīta. Atšķirība ir milzīga.

Jautri, ka secinājumi par tēmas komentāriem parādījās uzreiz pēc tās pieteikuma :D
Runā, ka mani plānoja un gaidīja, saņēmu daudz mīlestības un labestības.. iespējams, tas palīdz pieaugušo cilvēku dzīvē :)
Piekrītu arī Ladybug apgalvojumam:

Nu, es domāju, jāšķir bērns "netika mīlēts" no bērns "jutās nemīlēts".

Twinmom
Man prieks, ka tu dzīvo rozā vienradžu zemē :D

Ladybug

Nu, es domāju, jāšķir bērns "netika mīlēts" no bērns "jutās nemīlēts".

Ilustrācija Nr.1. Kad vīrs sit sievu, viņš uzskata, ka mīl sievu, jo viņam nav vienalga. Sieva jūtas nemīlēta, jo ziedu vietā zilumi zem acs un pārsista lūpa. Bet tas taču nenozīmē, ka vīrs nemīl- sievai sava uztvere.
Ilustrācija Nr.2. Vecāki atsakās no sava bērna, atstājot bērnunamā (vai pie vecmammas vai kāda radinieka), jo tur bērnam var nodrošināt labākus sadzīves apstākļus. Bērns jūtas vecāku pamests un nodots. Bet tas taču nenozīmē, ka vecāki nemīl bērnu- bērnam sava uztvere.
Ilustrācija Nt.3. Māte ļoti rūpējas par savu labsajūtu- bērnu radinot pie patstāvības jau no dzimšanas- uzstutē pudelīti uz spilvena gultiņā, lai bērns pats ēd, nelutina pa rokām, vakaros/naktīs bauda kultūru bērnu atstājot mājās vienu, utt- jo laimīgai mammai ir laimīgi bērni. Bērns jūtas nevienam nevajadzīgs. Bet tas taču nenozīmē, ka vecāki nemīl bērnu- bērnam sava uztvere.
Rezumē- mīlēt nozīmē rīkoties tā, lai otrs ir laimīgs nevis mīlēt tā, kā pašam gribas.

Manā draugu/paziņu lokā burtiski visi bērni ir plānoti, gribēti un mīlēti vai kā minimums neplānoti, bet gribēti un mīlēti. Var jau būt, ka es vienkārši dzīvoju tādā nedabīgi pozitīvā vidē vai arī visi melo, bet kaut kā neticās.

Oriģinālo pētījumu šobrīd nav laika meklēt, bet BBC raksta:

But in a 2016 German survey by YouGov, 8% of 1,200 participants said they regretted becoming parents.

Nezinu vai citās valstīs ir tikusi vākta līdzīga statistika. Varētu savākt arī Latvijā, varbūt tas palīdzētu sabiedrībai tikt pāri šai apsēstībai, ka sieviete obligāti agrāk vai vēlāk gribēs bērnus, un nedod dievs viņa izdomās ziedot olšūnu un paaugstinās neauglības risku par 0.01%, vai viņas vīrs veiks vazektomiju, kad viņai jau būs 35. Traģiski. BBC rakstā arī parādās tas, ka tie bērni nebija burtiski negribēti jau no sākta gala un ir nemīlēti. Vienkārši sievietes kaut kādu iemeslu dēļ domāja, ka grib bērnus, bet kļūdījās. Un ticams, ka bieži tas ir saistīts arī ar sabiedrības spiedienu - tev obligāti vajag bērnus, citādi visu mūžu būsi nelaimīga, nožēlosi, nožēlosi, bla bla bla.

Viedā Minka Nu, tie tādi ekstrēmi piemēri. Es vairāk par to, ka "vecāki mani nemīl" var būt bērna pašsajūta, ja vecāki nemēdz teikt "es tevi mīlu", jo viņi nav tā raduši paust jūtas, kaut gan jūtas pašas par sevi ir. Vai par līdzīgiem gadījumiem... Es vēl pieliktu "Ilustrāciju Nr.4", ja jau runājam par galējībām: Māte trīc un dreb par savu bērnu, gādā viņam tikai visu labāko, dārgāko, kvalitatīvāko, nepārtraukti izklaidē viņu, visa ģimenes dzīve ir pakārtota bērnam, māte savu bērnu visu laiku patur blakus, nekad neļauj iesaistīties citiem utt. Bērns paaugas un sāk lēnām dzīvot savu dzīvi, pat izvairās no mātes, jo smok no pāraprūpes. Un tad nelaimīga ir māte - sak, es viņam pašu labāko, es viņu tā mīlu, bet viņš ir tik nepateicīgs.

Padalīšos ar piemēru.
Ģimene nav pārāk turīga. Daļa drēbju tiek dabūtas par brīvu. Kad bērns iebilst, ka viņam tā maika/džemperis/bikses nepatīk un,ka viņu skolā apsmies nākas dzirdēt no mammas, ka viņas laikā pat tādas drēbes nevarēja dabūt, un vispār ja nebūtu tevis varētu nopirkt sev jaunus zābakus. Ar laiku es saprotu,ka viņai ir bijis tieši tāpat.
Atkāpe no tēmas. Bet,ja šādas situācijas tiek piedzīvotas jau vairākās paaudzēs, kā to nenodot tālāk?