Sveikas jaukās dāmas!
Vēlētos aprakstīt īsumā savu situāciju un dzirdēt padomus, ieteikumus vai līdzīgas situacijas no jūsu puses.
Tātad ar draugu esam kopā 2,5 gadus...tomēr, lai arī attiecības ir salīdzinoši labas, regulāri cīnos ar lielu problēmu. Tātad man šķiet, ka manam draugam ir problēmas savaldīt savas dusmu lēkmes.
Principā, ja kaut kas notiek ne tā kā vajadzētu, vai tiek pateikts, kas tāds, ko viņš nevēlas dzirdēt, paliek dusmīgs un tad sākās īstas scēnas... Ir ļoti grūti ar viņu parunāt par mums, par attiecībām un šo problēmu,kas laikam ejot attiecībās ir svarīgi. Sākumā šo tā nepamanīju, vienīgi izteiktu greizsirdību, laika gaitā parādījās vairāk un vairāk kašķu...par sīkumiem.
Vienmēr vaina ir manī, vienmēr es esmu vainīga, ka sabojāju viņa dienu vai padariju viņu dusmīgu.
Runāt viņš runā nelabprāt, ja ir kāda sakrājusies problēma, ko vēlos izrunāt, beigās sanāk tā, ka viņš tikai klausās un tā arī nesaprotu ne viņa sajūtas, ne viedokli.
Labi, te sanāca tāda pikstesana... Bet zinu, ka daudz kur ir vaina manī arī, zinu, ka esmu pieļāvusi kļūdas, pateikusi, ko nevajadzētu, bet tāpēc cenšos laboties, izrunāt ar viņu. bet šķiet, ka pati saukšu prātā, jo vairs nespēju klusēt, esmu uzņēmusi to negatīvismu par daudz un nesaprotu, ko viņš vairs grib... Piemērs - Tagad sāk ar to, ka jāšķiras, es pasaku, labi, ja gribi, tad ej... Uz ko saņēmu atbildi - paldies, tagad esi laimīga? Tātad iznākums ir tāds, ka vaina ir manī, visu uztaisa tā, ka šķirties gribu es...
Tagad nesaprotu, vai nu viņš ir tāda tipa cilvēks vai kaut kur esmu pieļāvusi kļūdu...ieteikumi? :-(
1
