Ja es runātu, tā kā tu nerātnā , tad diez vai man būtu nepieciešama jebkāda palīdzība :-D
Domāšanu es tiecos mainīt uz labo pusi, jo man galīgi nepatīk būt nomāktai un ar savu nomāktību nomākt vēl kādu. Parasti es pati cenšos pateikt, ka viss notiek uz labu, tikai šajā brīdī es vēl to nezinu.
Es nedomāju, ka es spiežu sev uz smadzenēm, ka kaut kas obligāti ir jādara, bet gan veicu dialogu ar sevi, ka būtu labāk ja es ietu pastaigāties, iepazītos ar jauniem cilvēkiem, piekristu jaunam projektam un norbinātu sevi, lai man nebūtu laika skatīties griestos.
Nu tad pavisam pareizi būtu teikt, ka par laimi esam tie, kas sev var palīdzēt un diemžēl - arī tie, kas rada sev šķēršļus.
Neviens neteiks: "Ai, par laimi, es nokritu un sasitu celi" :-D
Paldies Duujaa. Neliela grupa ir izveidota un šī iemesla dēļ šovakar uznāca vēlme iet ārā paskriet/paiet. Vakars izdevies.
Ja vēl kāda vēlas pievienoties, droši rakstiet.