Oij, ļoti labi saprotu autori, mans ex bija tieši tāds pats. Un arī kā cilvēks ļoti labs, bet tās datorspēles.... Arī pārnāca mājās no darba, pirmā darbība, ko izdarīja bija ieslēgt datoru, gāju gulēt viena, jo viņš spēlēja līdz kādiem 2 naktī. Ok, 21 gadu vecumā vēl varbūt tas ir ok, bet viņam bija jau 30...un man liekas, ļoti bēdīgi, ka vienīgā lieta dzīvē, kas patiesi interesē, ir spēlēt spēles. Tās, kuras, saka, ka pašai vajag ieviest savus hobijus, es tā arī darīju. Un beigās radās sajūta, ka dzīvoju viena - cilvēks it kā fiziski ir vienā un tajā pašā telpā, bet faktiski viņš prātā ir kur prom. Kā tādi kaimiņi, kas satiekas tikai uz ēdienreizēm. Un tad sāc domāt, kāda jēga vispār būt kopā, ja visas lietas dara atsevišķi. Kā es to atrisināju? Aizgāju prom, jo apnika būt vienmēr otrajai - tas ir pēc datora. Gan runāšana, raudāšana, viss tika mēģināts, nekas nestrādāja. Tā ir atkarība. Un ja cilvēks to pat apzinās, bet saka, ka viņu tas apmierina un nevēlas neko mainīt, bet savu dzīvi pavadīt 24/7 pie datora, tad tas ir visai skumji..