Ja vīrs nepalīdz- sieva nemāk paprasīt
Par šī teikuma turpinājumu man nav ko teikt, bet konkrēti par šo daļu - ļoti bieži novērota sieviešu uzvedība attiecībā uz mājas soli un bērnu audzināšanu. Čikstēt visas prot, bet sadalīt pienākumus ar kompromisu un vispār parunāt par to ar savu vīrieti - tikai retā. Nez kāpēc sievietes uzskata, ka vīrietim IR jāzina, ko viņa grib un viņam IR jādara viss tas, ko viņa grib un tieši tā kā viņa to grib! Runāt pie tam par to un meklēt abiem izdevīgus noteikumus nav nepieciešams. Un sievietes uzskata, ka tikai viņas māk vislabāk parūpēties un tikt galā ar savu (!) bērnu, tāpēc automātiski pēc dzemdībām nogrūž vīrieti malā un uzņemas visas rūpes par bērnu neiesaistot vīrieti un, jā, arī nepieprasot palīdzību. Jā, attiecībās ir divi pieaugušie, bet ļoti daudzas lietas šie divi pieaugušie apgūst ar laiku, praksi un pieredzi. Neviens pieaugušais nezina, ko nozīmē savs bērns un tā audzināšana (apmēram tikai teorētiski, kas bieži vien ļoti atšķiras no reālas pieredzes). Un tad, kad parādās tas bērns - zināšanas un sapratne par ģimeni nu jau trijatā nāk tikai ar laiku. Šiem diviem pieaugušajiem ir jāspēj pielāgoties jaunai situācijai - un tam ir nepieciešams laiks, pacietība, novērošana un sarunas. Un tas nav tikai par bērniem - kopdzīve jau no paša sākuma kā tāda jau nozīmē daudz jaunu lietu apgūšana un kompromisu meklēšana, jo vairs nevar darīt un lemt visu vienpersoniski. Jā, divi pieauguši cilvēki kopā uzsākot kopdzīvi - var izskatīties kā absolūti dunduki, jo kats vienu un to pašu lietu var darīt dažādi. Protams, ne jau vienīgi sieviete ir vainīga, bet - kuram grūti un gribas čīkīstēt, tātad tam arī jārisina tas, kas pašam nepatīk. Ja sieviete sūdzas par vīrieti - tad lai arī risina šo savu sāpi ar savu vīrieti!
Izlasot to vēstuli - es personīgi tā arī nesapratu, kas man būtu ar to informāciju jādara. Man arī ir divi bērni. Ir bijis visādi. Bija brīdis, kad man arī gribējās sevi pažēlot un čīkstēt par to, ka vīrs nepalīdz. Un kā tur bija tajā teicienā - ja nevari mainīt situāciju, maini skatījumu uz šo situāciju. Vnk pārstāju censties būt perfekta un visu darīt - un viss nostājās savās vietās. Kad hormoni nomierinājās un izgulējos, tad ieraudzīju, ka vīrs man palīdz un pat ļoti, vnk savādāk. Un nevajag viņam nemaz to perfekto sievu-māti vienā personā. Viņam ir ok, ja es daru kā man ērti/gribās/vajag tajā brīdī, jo es esmu aizņemta ar bērnu. Vai vēstules autore ir mēģinājusi negatavot vakariņas vīrietim un neiespringt par to, ka mati kādu reizi nav izmazgāti? Vai tiešām burciņēdiens bērnu noindēs, kad nogurums ņem virsroku? Un ja reiz krūts barošana tiek uztverta par tādu varoņdarbu - varbūt tomēr labāk nevajag, jo tam nav jābūt par tādu slogu? No maisījuma bērnam sliktāk nebūs, bet māte dabūs izgulēties. Varbūt jāatsakās no darba un iespējams vīrietis neiebildīs paņemt virsstundas? Un, jā, arī tas, ko minēja skudrulācis - kurš tad pieskata bērnu, kamēr abi vecāki ir darbā - vai tad tiešām tik traki, ka nemaz nav laika sev?... Ne vārda nav minēts, kā bija tad, ka bija tikai viens bērns - arī sieviete ar visu tika galā viena + aukle un ne reizi vīrietis neizrādija iniciatīvu palīdzēt? Es redzu n-tos variantus kā šis pāris varētu tikt galā ar savu samilzušo sāpi, bet izskatās, ka sievietei vnk tiešām patīk "mirt nost" no pārpūles, nevis izvēlēties vieglākos ceļus, tādā veidā atvieglojot sev slodzi. Vieglāk taču uz cūkas vīra fonā izcelties ar to, cik viņa perfekta un stipra (lai gan nogurusi, bet taču tāpat - visu dara, bet viņu, redz, nenovērtē!). Un tad saka, ka citi izskatās tik laimīgi... :-P Protams! Jo vnk neiespringst uz lietām, kuras ir pārāk apgrūtinošas. ;-)
3734
