Sveikas, meitenes!
Man gribētos no jums dzirdēt kādu padomu vai vienalga ko
Biju ar puisi kopā nedaudz ilgāk par gadu- es biju viņa meitene un viņš pret mani izturējās ka pret princesi. Vienmēr man visu palīdzēja, izdarīja un bija lielisks
Bet strīdēties mēs nemācējām- viņš nozuda uz pāris dienām un tikai tad sākās atrisinājumi.
Pēdējais mēnesis mums bija traks, daudz strīdējāmies un bija daudz negatīvo emociju un abiem tas bija noriebies. Visu izrunājām un es sapratu, ka mums abiem ir lietas, kas jāmaina savā attieksmē, lai viss uzlabotos. To arī darījām, un viss bija lieliski, manuprāt, kad pēkšņi vienu dienu viņš pasaka- ka viss. Ka bijis ar mani pēdējā laikā kopā tikai, lai man nesāpētu. Bija daudz asaru no abiem un viņa teiktais, ka es esmu vislieliskākā, bet vjņš nav laimīgs. Nekur es netiku vainota, bet domu sapratāt. Ar solījumiem par palikšanu draugiem un vēl iepriekš norunātu lietu kopīgu darīšanu, viņš man pateica, ka cer, ka mani vēl kādreiz iemīlēs. Par šo es ļoti apjuku, jo neticu, ka mīlestība var tā vienkārši pāriet. Un faktam, ka viņš nekad nav mani mīlējis, es arī neticu.
Meitenes, ko man darīt? Tagad mēnesi komunikācija starp mums nebūs anyhow, jo viņš ir komandējumā. Domāju, la šis laiks mums nāks par svētību, lai pārdomātu lietas, bet tik un tā nezinu, ko gaidīt. Es ar prātu nespēju aptvert un pieņemt, ka starp mums visss ir beidzies, jo tā nevar bût.
Vai viņam vienkārši ir dzīves apnikums un man af to nav sakara? Jo viņš teica, ka viņam jāpārdomā, kas un ko darīt ar savu dzīvi. Vai man gaidit viņu? Es to gribu, vet negribu arī sapūt to darīdama.