Stambulas konvencija

Toties homofobijai ar baznīcu sakars gan ir vistiešākais. Kad runa iet par viendzimuma attiecībām, tad visi pēkšņi tic tikai mīlestībai starp sievieti un vīrieti, kas arī ir baznīcas izgudrojums un sāk malt baznīcas uzspiestos uzskatus. Var jau domāt, ka tie ir jūsu uzskati, bet tā gluži nav.

Ja nav galīgi ko teikt, tad ir jāsāk runāt aplamības, va ne, Duuja?

nav smiešanās par citu cilvēktiesību aizskārums
Jābūt reālām darbībām un sekām.

Pareizi, pareizi. Iekams nekas nav noticis, pie mums neko arī nedara.

Attieksme, izturēšanās nerada sekas.

Es apmēram varu iedomāties, ko Tev gatavi būtu izdarīt izsmietie cilvēki un ne tikai viņi. Bet mēģināsim to norakstīt uz Tavu neinformētību par tām sekām.

TheOatmeal A ko darīt, ja cilvēks ir iemīlējies nedzīvā objektā? Japānā ir bijuši gadījumi, kad kāds vīrietis lūdz slēgt laulību ar savu gumijas lelli. Viņam arī ir tiesības uz mīlestību. A ko darīt, ja viņš mīl? tai nav robežu. Liksim civillikumā, ka laulība ir starp diviem cilvēkiem (var būt viena dzimuma) vai starp cilvēku un gumijas lelli? Lūdzu neapspiežam cilvēka mīlestību!!!
>>
Nedaudz offtopicā:
Gribu vēl iezīmēt situāciju, kas realitātē notiek. Un tam pamatā ir šīs visas cilvēktiesības un kāpēc tās var cilvēkiem likties absurdas. Man mamma ir skolotāja un vairākas reizes ir teikusi, ka bērni pēdējā desmitgadē ir palikuši vienkārši neciešami.
Sodīt viņus nedrīkst, pieskarties nedrīkst, uz otru gadu atstāt nedrīkst, ja vecāki nepiekrīt. Tādas lietas kā pēc stundu klases sakopšana, kas bija manā laikā, ir aizliegta, jo nedod dievs bērnam liks strādāt. Bērni klasē vienkārši pieceļas un sāk staigāt, pateikt viņiem neko nevar, disciplīnas nekādas.
Bērni staigā pa skolu, dara sūdus, skolas personālu nodirš kā zemākus cilvēkus, skolotāji arī takā pamesli, izdarīt neko nevar, jo viens zvans uz sociālajiem un ak dievs bērna tiesības.
Tāpēc arī vecāki cilvēki kā mana mamma vai kaut es pats, novērtēju disciplīnu un darba ētiku, ko man skolā iemācīja pēc "stagnāta laika režīma". Mīļākā skolotāja bija tā, kas pa reizei nepaklausīgajiem ar lineālu pa nagiem uzdeva.
>>
Cilvēki, kas dzīvojuši krievu laikā un tagad šajos laikos dzīvojuši divās dažādās pasaulēs, tāpēc tas nav nemaz pārsteidzoši, ka viņiem grūti pieņemt homoseksuāļus, cilvēktiesības un citas lietas, ko uzspiež jaunie trendi.

Ja mani aizskar, tad tas nekas? Labs.

Manuprāt ir atšķirība, vai Tevi aizskar cilvēka eksistence kā tāda, kas ietver īpašības, kuras grūti mainīt, ja vispār iespējams mainīt, bet kura eksistence ar visām šīm īpašībām Tevi neietekmē un aizskaršanu, kurā kāds mērķtiecīgi Tev verbāli vai fiziski uzbrūk. Piem., ja homoseksuāls cilvēks Tev uz ielas brauktu virsū un lamātu, jo Tu neesi homoseksuāla, tad es varu saprast Tavu argumentu, bet citādi...

Fiestar, manis pēc kaut ar atvilktni dibina attiecības. Kamēr neviens necieš, lai jau. Bet atvilktne “jā” vārdu nepateiks. Toties viendzimuma pāri gan. Un neviens no viņiem nav atzīts par nepieskaitāmu, tātad var pieņemt lēmumu par savu dzīvi pats. Atšķirībā no nedzīva objekta vai dzīvnieka.

Dzīvniekiem arī varētu​ noteikt pieskaitāmību vai nepieskatāmību, ja baigi vajag.

Nu un, baznīca atzīst tradicionālas laulības? Nu? Mana kopiena "dzivosim redīsu laukā" atzīst kaut ko citu, ja es popularizētu savas kopienas uzskatus, tajā pievienotos arvien vairāk cilvēku, tad arī varētu teikt, ka es ietekmēju sabiedrības uzskatus. Bet neviens nespiež, redz, cilvēki ļoti daudzi paši izvēlas, kas viņiem ir pieņemami, kam sekot, ko klausīties un kas viņa uzskatiem ir tuvāks.

Pati saproti, ko runā?

Lai arī neesmu pret demonstrācijām un gājieniem, nez kāda būtu visu attieksme, ja tagad visi Latvijas resnie sadotos rokās un ietu pa ielām, teiktu, ka viņu jūtas arī ir svarīgas, beidzat apsmiet. Diskriminācija pret cilvēka veselību tak.
Vai visi Latvijas oligarhi ar Lembergu priekšgalā ietu pa ielām teiktu, beidzat nodirst bagātos, nesaucie mūs par zagļiem, mēs arī esam cilvēki, mums ir jūtas. Diskriminācija pret cilvēka materiālo stāvokli.

Mana attieksme būtu tāda, la viņi ir tiesīgi paust savas sajūtas. Man arī liekas jocīgi, ka kādu vēlas sist, aplaupīt vai vienkārši rupji nolamāt sejā, jo viņi ir bagāti vai resni, vai vēl nez kādi. Ja konkrētās grupas aizskaršana, īpaši fiziska (jo, godīgi sakot, mana problēma ar “emocionālo vardarbību” ir tāda, ka to ir grūti pierādīt, lai padarītu pretlikumīgu, tas gan nenozīmē, ka tā, manuprāt, būtu jāatbalsta sabiedriski un jāpadara par pieņemamu uzvedības normu), es saprastu, ja likumdevēji apsvērtu īpašāku pieeju konkrētās grupas aizsardzībai.

Labojums - ka konkrētās grupas aizskaršana būtu aktuāla problēma.
Šodien galīgi nerakstās.(t)

Gribu vēl iezīmēt situāciju, kas realitātē notiek. Un tam pamatā ir šīs visas cilvēktiesības un kāpēc tās var cilvēkiem likties absurdas. Man mamma ir skolotāja un vairākas reizes ir teikusi, ka bērni pēdējā desmitgadē ir palikuši vienkārši neciešami. Sodīt viņus nedrīkst, pieskarties nedrīkst, uz otru gadu atstāt nedrīkst, ja vecāki nepiekrīt. Tādas lietas kā pēc stundu klases sakopšana, kas bija manā laikā, ir aizliegta, jo nedod dievs bērnam liks strādāt. Bērni klasē vienkārši pieceļas un sāk staigāt, pateikt viņiem neko nevar, disciplīnas nekādas.
Bērni staigā pa skolu, dara sūdus, skolas personālu nodirš kā zemākus cilvēkus, skolotāji arī takā pamesli, izdarīt neko nevar, jo viens zvans uz sociālajiem un ak dievs bērna tiesības.
Tāpēc arī vecāki cilvēki kā mana mamma vai kaut es pats, novērtēju disciplīnu un darba ētiku, ko man skolā iemācīja pēc "stagnāta laika režīma". Mīļākā skolotāja bija tā, kas pa reizei nepaklausīgajiem ar lineālu pa nagiem uzdeva.

Pēc šī spriežot, sodīšana un uzšaušana ar lineālu būtu risinājums, haha, ģeniāli :-D
.
No skolas laikiem atceros, ka vienkārši bija tādi skolotāji pret kuriem radās respekts..un tādi, pret kuriem respekta nebija, tad attiecīgi bija gan runāšanās stundas laikā, gan staigāšana apkārt :-P
.
Tos pasniedzējus, kuri atļāvās ar lineālu uzšaut, kliegt un visādi citādi izrīkoties, uzskatīju (un vēljoprojām uzskatu) par cilvēkiem ar psihiskām problēmām un domāju, ka skola ir pēdējā vieta vieta, kur tādiem strādāt.

:D

Jolly-Roger Neesmu ticīgs, bet atbalstu bībelē nostiprinātos arhetipiskos stāstus par cilvēka vērtībām. Tāpēc uzskatu, ka no tādām lietām kā ģimene, pienākums, atbildība, pieticība atkāpšanās nav iespējama, ja cilvēks grib nodzīvot piepildītu dzīvi. Reliģija nav ticība onkulim debesīs, kas ar savu roku taisīja cilvēciņus. Reliģija ir noteikta vērtību aksioma - vērtības, kas uzskatāmas par pašsaprotamām, iedzimtām, nepieciešamām.
'

tas gan nenozīmē, ka tā, manuprāt, būtu jāatbalsta sabiedriski un jāpadara par pieņemamu uzvedības normu), es saprastu, ja likumdevēji apsvērtu īpašāku pieeju konkrētās grupas aizsardzība

Neviens to neatbalsta... Mans arguments ir tāds, ka šīm normām ir jāpaliek par ētikas normām. Sabiedrība šādu attieksmi nosoda, bet likumiskā atbildība par to neiestājas. Tāpat kā, piemēram, vecāki, kas savus bērnus nevar savaldīt publiskā telpā, sīkie bļauj un skraida rinķī. Sabiedrība neaudzinātus bērnus un vecākus nosoda, bet likumā atbildība par to neiestājas.

Nevis viendzimuma laulību neatļaušana ir diskriminācija pret kādas kopas cilvēkiem, bet viendzimuma laulību atļaušana ir vārda laulība nozīmes uzstājīga izmainīšana. Šai cilvēku kopai ir pilnīgi visas tās pašas tiesības kā visiem pārējiem, t.i., stāties laulībā ar pretējā dzimuma pārstāvi. Un šai cilvēku kopai nebūs visai tautai uzspiest izmainīt vārda laulība nozīmi. Laulību pilnībā var aizstāt ar vairākiem citiem juridiskajiem aktiem.

Fiestar
Tad pasmejies kopā ar viņu, ne par viņu.
Tu esi pieaudzis cilvēks, vai ne? Tad nodarbojies ar savas biezās ādas audzēšanu, ne smejies par citiem, lai darītu 'labu' - audzētu viņu biezo ādu. Smiešanās par citiem ir emocionālā vardarbība.
.

Mīļākā skolotāja bija tā, kas pa reizei nepaklausīgajiem ar lineālu pa nagiem uzdeva.

'Mīlēt', 'cienīt' vai bijāties no tā, kas kaut kādā veidā ir stiprāks vai pārāks - tas ir upura sindroms.

Kā likumdevējiem būtu jāatbalsta cilvēki, kuri tiek apsmieti liekā svara dēļ? Nu viņi iesniegtu prasību, ka viņus aizskar, vini grib tikt atzīti. Un? Ieviest kādu likumu, ka nedrīkst runāt ar viniem neko sliktu, domāt, skatīties nevar, obligāti jānem darbā vai ko?

Tad nodarbojies ar savas biezās ādas audzēšanu, ne smejies par citiem, lai darītu 'labu' - audzētu viņu biezo ādu. Smiešanās par citiem ir emocionālā vardarbība.
.

Man jau patīk, ka iemācījies, kas ir emocionāla vardarbība un to kladzini katrā savā komentārā pat par desu luņķiem, bet kāpēc norādi kurai pusei būtu jāliekas mierā? Neviens turklāt te nesmejas, rādās tev, bet tas nav ceļš uz kaut kādu mistisku atzīšanu, ja viņi dzīvo tāpat kā jebkurš.

Pēc šī spriežot, sodīšana un uzšaušana ar lineālu būtu risinājums, haha, ģeniāli

Tev sodīšana neliekas strādājoša taktika? Bērnu var izaudzināt par normālu sabiedrības locekli bez sodīšanas par blēņām?? Zinu pāris vecākus, kas ir ar attieksmi "aj tie tak tikai bērni, tāpēc tā uzvedas". Atšķirība starp viņu bērniem un audzinātiem bērniem ir acīmredzama.

'Mīlēt', 'cienīt' vai bijāties no tā, kas kaut kādā veidā ir stiprāks vai pārāks - tas ir upura sindroms.

Nē, tas ir respekts. Nezinu, kāpēc cilvēki ir pārstājuši ņemt vērā bioloģiju, runājot par civilizētu sabiedrību, bet sabiedrības hierarhijas eksistē vēljoprojām. Visi cilvēki nav vienlīdzīgi, vieni ir gudri, citi stulbi, vieni ir atbildīgi, citi ir gļēvi, vieni ir komunikabli, citi ir noslēgti. Un šo pazīmju ietekmē rodas cilvēki, kuru spējas tiek novērtētas augstāk. Tas pats attiecas uz izskatu, veselīgs augums, proporcionāla seja, stalta stāja piesaista cilvēkus.
Hierarhijā tu vari būt vājāks un mazāks, bet tas nenozīmē, ka tas ir tāpēc, ka stiprākais tevi ir apspiedis. Pretēji upura mentalitātei, tas ir izveidojies dabiski.

Mans arguments ir tāds, ka šīm normām ir jāpaliek par ētikas normām.

Es Tev pilnīgi piekrītu, bet diemžēl sabiedrība (vismaz daļa LV) nenosoda gan. Pat šeit forumā var novērot, ka bieži vien jo rupjāk un agresīvāk komentārs uzrakstīts, jo aktīvāks atbalsts tiks pausts. Protams, tas nenozīmē, ka lielākā daļa to atbalsta, bet klusēšana, manuprāt, ir tāds kā pasīvais atbalsts ;varbūt ne atbalsts, bet daļèja normalizēšana, jo tā neatbalstīšana netiek pausta - es ceru, ka šis man penteris ir saprotams). Līdz ar to, saprotu, ka ir gadījumi, kad tas ir oficiàli jāadresē, jo ar runāšanu skaidrs, ka ir par maz. Jàpiebilst gan, ka tādos gadījumos visam būtu jābūt ļoooooti skaidri definētam (milzīgs uzsvars) un pārdomātam, lai neveicinātu ļaunprātīgu likuma izmantošanu. Mans subjektīvais viedoklis.