Audzināt bernu vienai .

Ja vien iemesli, lai šķirtos no vīrieša, nav krāpšana, tad ieteiktu tomēr pielikt pūles un salabt. Atsvešinātība var būt par iemeslu dažādiem pārpratumiem. Jums abiem būtu tomēr labāk satikties un visu izrunāt klātienē (ja šķirāties virtuāli un, ja, kā iepriekš minēju, iemesls nav krāpšana).

Neon ,( izteikšu komplimentu kā ilggadēja foruma lasītāja - ļoti bieži saskan viedokļi un patīk kā izsakies) par to krāpšanu es tiešām nezinu ,man jau neviens to neteiks ,bet jau iepriekš mūsu attiecības bija kādas bija ,virs to norakstīja uz to,ka sēžu mājas ar bērnu un nevaru sevi realizēt,tāpēc sarunājam ,ka skatīsimies kā būs,kad bērns sāks iet dārziņa un sakārtosim finanses,ja tad vēl gribēšu šķirties,tad viņš vairs negribētu cīnīties. Bet nu sanāca,ka ar attālumu,strīdiem un dzīves izmainīšanos,viņš kļuva arvien vēsāks un nonāca pie secinājuma ,ka kā ģimene mēs pastāvēt Vairs nevaram . Īsāk sakot - nokārtoja savu dzīvi un ģimeni vairs nevajag . Vai tur ir kāda cita sieviete vai nav ,to var tikai minēt .

Ja skiras, tad ari uzreiz sakartotu
1) alimentus
2) berna pieskatisanu (ja dzivojat dazadas valstis, tad par kuram brivdienam, kurs maklsa celu utt)
pasai pieredzes nav, bet kops ir berns, loti daudz un biezi domaju par draudzni, kura viena audzina savu puiku. tevs puikjam ir, kaut kur balakus ir ik pa laikam uzpeldeja, bet nu nbija vieglak vinai bez vina, neka meginat "sarunat" kaut ko. izskiras vini, kad puikam pija pusotrs gads. Tagad ir ap astoniem. tikai pedejos divus, tris gadus lietas ir skaidras un vina ta teikt dzivo savu dzivi, jo zina, kad dels bus pie vinas, kad pie teva, zina, kad menesi noteikta summa ienaks no berna teva un vinai nebus gali javelk kopa ka nu mak!
tapec pirmie divi punkti ir svarigi un pec iespejas atrak!
3) draugi! atsaucigi, izpalidzigi draugi, kuri vares pieskatit, kad mazais slimos, bet tu busi tiko jauna darba, kad vajadzes palidzet ar parvaksanaos vai mazo iznemt no darzina, jo tu kavejies!
4) varbut ir verts uzmeklet, uzrunat kadu krizes centru! tur ir pietiekaùmi pieredzejusi cilveki, kuri zinas, ka tev palidzet pasai nostaties uz kajam, ar ko sakt, ko darit pa prieksu ka labak!
emocionalais atbalsts ir loti svarigs!
veiksmi un malacis, ka nem dzivi savas rokas!

Es audzinu meitu viena... Viņai nupat palika 6 gadi. Es noteikti nebūšu piemērs, kam līdzināties, jo reāli viena es to nedarīju - daudz izglāba mani vecāki. Laiku, kad man bija smaga depresija un trūka vēlmes dzīvot (ne šķiršanās, drīzāk - pašas bezmērķības dēļ) atceros nelabprāt, jo tos 2 gadus nebiju laba māte, pilnīgi noteikti. Bet “atrados”, saņēmos, savācos un tagad dzīvojam laimīgi divatā. :) Daudz varētu par to runāt, bet tā publiski negribas. Ja vēlies, vari uzrakstīt privāti, bet viena lieta, ko es gribu pateikt uzreiz un visām mammām, arī ne-vientuļajām - jūs nebūsiet un jums arī nav jābūt perfektām. Galvenais mīlēt savu bērnu. :)

Crystal game, paldies! ;-)
Man gan nav tāda veida veida pieredze, bet savulaik vīrs arī devās uz ārzemēm, kamēr vēl biju stāvoklī. Un atkal apvienojāmies kā ģimene tikai tad, kad meitai bija 4 mēneši (es ar meitu aizlidoju pie vīra uz ārzemēm kā bijām ieplānojuši). Šķirties gan nekad nebija ienācis prātā, bet tomēr dažādas sajūtas un nesaskaņas bija gan... Bija dažādi iemesli - gan tas, ka ar vīru paspējām tomēr atsvešināties pa to laiku, kamēr bijām šķirti, gan tas, ka pirmais bērns - daudz kas bija nesaprotams, vēl daudz ko nācās apgūt un arī iemācīties dzīvot trijatā nebija tik elementāri, gan pats fakts, ka atradāmies ārzemēs - tas bija apmēram kā uz vietuļas salas - bija mazā pasaulīte "mēs" un tad tur viss pārējais apkārt - ar svešu valodu, svešu kultūru, svešu vidi, svešiem cilvēkiem. Mēs strīdējāmies, bija kašķi, bija asaras, bija nogurums, bija sajūta, ka viss brūk un jūk, ka nekas neizdosies, ka viss ir totālā dirsā... Viss, kas mums atlika - tikai sarunas! Runājām daudz... Ļoti daudz, un kaut kā tā arī visu pārvarējām palēnām.
Tagad atskatoties vairs pat īsti nesaprotu, kāpēc jutos tā toreiz, jo viss tiešām nebija tik briesmīgi un slikti, vnk - bija savādāk un es tam nebiju īsti gatava.
Ar to gribu teikt, ka neizskatās, ka jūsus starpā ir bijusi normāla saruna. Un arī iepriekš - kaut kas ar to komunikāciju nav bijis labi, jo acīmredzami, viņš tevi nav sapratis, bet tu neesi viņam arī pietiekami saprotami paskaidrojusi savas izjūtas... Protams, visas detaļas es nezinu, bet atkārtošos - jums iespējams vienkārši vajag izrunāties... Nav iespējams bērnu atstāt kādam uz pieskatīšanu un pašai aizbraukt pie vīrieša un nedēļas nogali?.. Jūs tomēr esat ģimene. Jums ir kopīgs bērns. Varbūt ir vērts pacīnīties par attiecībām?...

Paldies,meitenes par padomiem ,liksu aiz auss . Pārsliņa,kad vēlāk saņemšos,uzrakstīšu Tev PM :)
Neon ,komunikācijas trūkums vienmēr ir bijusi mūsu attiecību problēma . Es cenšos daudz runāt ,bet viņš ir no cilvēkiem ,kas vienmēr visu tur sevī,līdz burbulis plīst .Pilnigi atzīstu savu Vainu,man reali jumts brauc vienai ar bērnu šeit Latvijā ,beidzamajā laika no manas puses nebija neviena normala vārda ,vien pārmetumi,greizsirdības scēnas utt . Viņš piedāvā iespēju mums ar meitu braukt uz turieni ,jo zin kāda situācija šeit esam mēs ,bet tikai bērna dēļ - viņš viņu ļoti mīl,sakot ,ka redzes kā būs ar attiecibam ,bet pazīstu vinu un sevi zinu ,ja viņš ir nolēmis,ka viss ,tad viss. Viņam tur ir sākusies jauna dzive ,kamēr es iejutisos utt ,es tiešām strādāju ar savu raksturu ,bet bail ,ka atkal Saksu knābāt utt .un tam ,ka viņš izdomaja,ka nemīl mani kā sievu esot prom,es tam nespeju pārkāpt pāri ,tas ir tik gļēvulīgi. Protams ,par bērnu domājot tas būtu labākais variants - tēvs blakus ,es iekārtotos un saktu strādāt ,varētu sakartot Latvijas parādus ,kaut arī šķirti,bet abi vecaki bernam priecīgi . Viņa galvā es ielīst nevaru un viņš nav runājams . Komunikācija ir tikai un vienīgi par to ,kā iet bernam .

Sākšu ar to, ka liels prieks par Tavu attieksmi - ir slikti, bet es tikšu galā un galvenais, ka es gribu tikt galā.
Par attiecībā neņemos spriest, jo tas ir jūsu abu lēmums, pieņemts konkrētu iemeslu dēļ.
Kādas attiecības/situācija ir ar vecākiem - varbūt viņi var palīdzēt mazo pieskatīt, kamēr strādā? varbūt ir iespēja atrast kādu, kas palīdzētu mazo pieskatīt (varianti - iepazīšanās ar citām māmiņām, varbūt var ar kādu citu vientuļo māmiņu īrēt kopā dzīvesvietu un tad salāgot darba laikus tā, lai varat viena otras bērniņu arī pieskatīt?). Tas, ko vēlos pateikt - šobrīd Tev ir visas iespējas veikt lielas pārmaiņas dzīvē - mainīt dzīvesvietu, atrast darbu ar piemērotāko darba laiku utt. Varbūt kaut kas no tā visa der.
Par kredītiem. Tur, kur Tev ir tie kredīti - aizej, parunā par iespējām visu sakārtot. Ja tie ir ļoti lieli un neredzi iespēju apmaksāt, papēti bankrota procedūru privātpersonām.
Galvenais turies! Pamazām visu sakārtosi!

Varbūt tas ir tikai veids, kādā tu raksti, bet es arī būtu par mēģinājumu attiecības atjaunot. Neizklausās, ka tur tiešām ir kāds labi pārdomāts, konkrēts iemesls pajukšanai. Varbūt izmantojiet šo nošķirtības laiku, lai lietas pārdomātu un vēlāk mēģinātu attiecības atjaunot? Kad bērns nedaudz paaugsies un tev būs vairāk brīva laika sev un citām lietām, jo mazs bērns + attiecību problēmas, manuprāt, var būt tik stresaini, ka tur tiešām pat pie labākās gribas var būt neiespējami kaut ko izmainīt. Pagaidām vienkārši mēģini ar viņu uzturēt draudzīgas attiecības, lai jūs neatsvešinātos pilnīgi, un varbūt satuvinātos kādā citā veidā, bez spiediena dzīvot šobrīd neveiksmīgu ģimenes dzīvi.

Viņa galvā es ielīst nevaru un viņš nav runājams .

Nezinu kā tu esi mēģinājusi ar viņu runāt, bet daudziem cilvēkiem ir vieglāk savas domas no distances uzrakstīt, nekā izpaust tiešās vai telefoniskās sarunās. Varbūt arī, ja tu vairāk viņam izpaudīsi to, ko domā pati (par savām pagātnes kļūdām, ko tu gribētu no savas puses nākotnē mainīt u.tml.), viņam būs vieglāk kaut ko atbildēt. Iepriekš rakstīji, ka viņš ir par tevi cīnījies, un varbūt tagad ir vērts pacīnīties tev pašai. Citādi viņš var aiziet arī vienkārši tādēļ, ka viņam neizskatās, ka tev ir liela starpība starp šķiršanos vai nešķiršanos.

Pati gan neesmu māmiņa. Bet ir radi un paziņas, kur sieviete viena audzina bērniņus. Bet pa lielam visām sanāk vienādi- palīdz ģimene, radi, draugi. Cik jau nu kurš var, kamēr sieviete kaut kā pati ieiet tajā ritmā, ka citu palīdzība vairāk nav TIK vajadzīga, ka var būt patstāvīga. Nav jābaidās pieņemt palīdzība no tuviem tev cilvēkiem. Viss nokārtosies. Agri vai vēlu, bet nokārtosies. Melnās strīpas nevelkas visu dzīvi;-)

Paldies visām par atbildēm un padomiem :)
Mūsu attiecībām ir sava vēsture ,kuras dēļ es arī neraujos attiecības atjaunot un ļoti cīnīties . Sava laika esmu palikusi pie viņa tad ,kad cita būtu aizgājusi neatskatīdamies ( ne rokas pacelšana,ne krāpšana ) un ,ja viņš var aizbraukdams un iedzivodamies jauna dzive pāris strīdu dēļ pieņemt tādu lēmumu ,tad man tādu cilvēku nevajag ,jo ,kad pašam labi ,tad ģimeni ar vairs nevajag . Mani vairāk uztrauc tas ,ko es varēšu sniegt bernam un kā būs ,kad tētis nebūs ikdiena ,jo tas ir jāatzīst- bērnu viņš dievināja un bija kolosāls tētis ... pirms atsvešinājāmies.
Uz vecāku palīdzību es nevaru tēmēt ,abiem ir pāri 70 gadiem un nav tipiskie ome un opits ,mazbērnu mil,bet nav pieskatītāji . Draugi pāris tiešām īsti ir ,bet sobrid esmu cita pilsēta ,mammas draudzene,kas ir jau kā ģimenes loceklis ir kolosāla ,bet nu sēdēt uz kakla kamēr viss sakārtojas ,tas nebūs atri un uz Rigu izbraukāt uz darbu piemēram ar nebūs tik vienkarsi . Vienai īrēt dzīvokli ar bērnu un suni ,nepavilkšu ar savu algu . Visu laiku cenšos sev iestāstīt ,ka viss būs labi ar laiku ,ka visu var ,arī viena ,bet skatoties uz situāciju reali ,liekas - kā ?!Protams ,tāda zina būtu jāatbalsta un japaspiež vira ideja un jābrauc jāsakārto sava dzive ,līdz sr to arī berns ,bet nu ar tādu attieksmi ,tik ļoti negribas . Atvainojos par jucekli ,pasai galva arī tāds (t)

Ticu, ka vienmēr šķiet, ka ir bezizeja. Arī mums sanāca tā, ka radiniece palika par atraitni, ar 2 bērniem. Pavisam mazā pilsētā, kur rēķini par dzīvokli ir kosmosā. Jaunākajam bērniņam ir autisms. Viņa ir bez darba, bez tiesībām. Mamma ir mirusi, no tēva ir tikai nosaukums. Vecvecāki arī nav standarta, pie kuriem braukā pa brīvdienām, bet tur nav vecvecāku vaina. Finansiāli palīdz vīra draugi, kolēģi, radi, kamēr viņa uz savām kājām nostāsies. Katrs kaut ko mēģina palīdzēt, cik var. Kurš ar naudiņu, kurš palīdz mēbeles saskrūvēt, kurš aizved pa darīšanām, kurš pieskata mazos, utt. Viss noteikti nokārtosies;-)

Kaut kā jocīgi man vienmēr tādi vīrieši likušies...ķipa bērnu tik ļoti mīl un dievina, bet tik vienkārši spēj šim bērnam izjaukt ģimeni un pamest. Kas tad tā par mīlestību...savs egoisms svarīgāks.

Mežāze,tieši tāpēc gribēju dzirdēt iedvesmojošus stāstus ,protams,apzinos ,ka nekas nav tik rožaini un viegli ,ja vien nav lieks milijons kabata ,neuzskatu sevi par cīnītājtipu,šķietu sev vāja un nevarīga ,bet negribu tāda būt . Lepnums Itka neļauj lūgt palīdzību ,bet bez tā neiztiks .
Peekaboo,cik ļoti es Tev piekritu ,citreiz dzirdēju tādus gadījumus un uzreiz šķita ,ka kaut kas tam vīrietim nav kārtībā,ka tā var mainīt savu attieksmi pret paša bērnu .Kad mans virs tā saka uzvesties ,tad bija ka duncis sirdi .

Crystal game
Ja Tavi parādi pārsniedz 5000 EUR, tad raksti man privāti un izdomāsim Tev vislabāko risinājumu. Ieteiktu maksātnespēju un pēc 2 gadi visi parādi dzēsti.

Vienai īrēt dzīvokli ar bērnu un suni ,nepavilkšu ar savu algu .

Kāpēc Tu domā, ka Tev tas jādara vienai? Vīram visa atbildība par bērnu tiek atcelta? Lai viņš vismaz finansiāli atbalsta, ja reiz ir izvēlējies nebūt kopā kā viena vesela ģimene. Manuprāt, tas būtu tikai normāli, ja vīrietis, apzinoties faktisko situāciju, materiāli atbalstītu un palīdzētu visu nokārtot.

kapēc visas meitenes atlaiž vīram visus pienākumus? zinu daudz meitenes, kuras vīrs uzmetis, bet viņas raud un "dzīve atspēlēsies" un negribu ņemties un taisīt vīram problēmas. Tak uzreiz uz alimentiem liec, zvani, raksti. Informē vīra radus.. esi sieviete nevis meitene!! Mēs pašas tos večus tādus pataisam!

Varbūt izklausīsies ļauni, bet kāpēc sievietes nekad neapsver domu bērnu atdot tēvam un pašām sakārtot savu dzīvi tikmēr? Galu galā, ja reiz viņš ir tik labs tēvs, tik ļoti mīl savu bērnu - lai tad attiecīgi palîdz un parūpējas, un ļauj, lai tu ātrāk visu sakārto savā dzīvē (bez bērna uz pleciem būs taču vieglāk). Nesaprotu, kāpēc sievietēm šķiet, ka ir normāli visu smagumu vilkt uz sevis, kamēr “ideālais tēvs” labākajā gadîjumā tikai alimetus maksā un šad tad atbrauc ciemos?... Un var taču izdarīt gudri un sarunāt visu draudzīgi - bērns ir kopīgs. Nekur nav teikts, ka tieši vīrietim jāmaksā alimenti un jābrauc svētdienās uz stundiņu ciemos... To var darīt arī sieviete. (Tas ir, ja pavisam nopietni). Taču šajā situācijā to var darīt tīri uz laiku, kā vnk risinājumu, lai autorei ir vieglāk uzsākt normàlu dzīvi.

Neons, nav jau tik traki, man šķiet, ka mūsdienās jau lēnām, bet mainās šī proporcija - manu paziņu lokā zinu vairākus vīriešus, kuri tiesi ir uzņēmušies bērnu audzināšanu, bet sieviete (bērnu māte) visai nosacīti (ja ne nemaz) piedalās šo bērnu audzināšanā (un alimentu maksāšanā, starp citu). :)

Piekrītu gan Neons, gan Aether..
Mums arī nesen viena pazīstama ģimene izjuka, vīrs ar sievu izšķīrās un meitu audzināt uzņēmās tēvs un māte ir alimentu maksātāja.

Aether, nu pavisam atsvešināties no sava bērna - tas nav labi ne no vīrieša puses, ne no sievietes puses. Bet kā īslaicīgs risinājums - kāpēc ne? Galu galā - vecāki ir divi, nevis tikai viens. Kāpēc viens var atļauties dzīvot ērti un labi, rūpējoties tikai par savām vajadzībām, bet otram, kuram sava dzīve nav sakārtota, vēl jāspēj arî par bērnu parūpēties?...