Man ir depresija

 
10 gadi
Reitings 4676
Reģ: 29.01.2009
Sveikas!
Šī ir mana atzīšanās diskusija. Saprotu, ka priekš svešiem cilvēkiem šāda atzīšanās neko neizsaka, bet šo forumu lasa arī mana māsa (kurai vakar par šo nedaudz ieminējos, bet redzēju, ka nesaprot nopietnību, bet es jau arī baigi neizpaudos ar stāstiem, jo man ir grūti par šo tēmu runāt - uzreiz asaras pa gaisu) un šis, laikam, ir kā kliedziens pēc palīdzības. Aicinu diskusijā piedalīties tos, kam ar depresju ir bijusi tieša vai netieša, bet saskare, jo citi vienkārši nesapratīs.
Aizdomas par to, ka man varētu būt depresija parādījās pirms kāda pusotra mēneša. Visu pārējo laiku domāju, ka man vienkārši ir dzīves apnikums, besis, motivācijas trūkums, enerģijas trūkums u.t.t. Vispār, šis viss, pamazām, aizsākās jau pirms kāda pusgada.. Aizdomas par depresiju (man pat nebija izpratnes kā tas īsti izpaužas) radās tāpēc, ka centos saņemties un " domāt pozitīvi" , vienkārši darīt/rīkoties nevis sēdēt un ņaudēt, rast sevī prieku u.t.t., bet tas viss darbojās uz maksimums divām dienām un tad es atkal pamodos ar domām - kā lai saņemas un normāli nodzīvo šo dienu, kā lai piespiež sevi izkāpt no gultas, izmazgāt matus, sataisīties lai izskatos pēc cilvēka un doties uz darbu. Tā iekšējā sajūta - to nevar izteikt vārdos, mani ir tā kā pārņēmis kaut kas - nezinu kas. Tieši iekšējās sajūtas man lika saprast, ka TAS IR NOPIETNI! Tas nav kaut kāds besis - parastais. Dzīvē ir bijis visādi - esmu visādi jutusies, gan bēdu pilna, gan bez motivācijas, gan sagrauta, bet šādi jutusies es neesmu NEKAD. Turklāt, vienmēr visas sajūtas ir pārgājušas, bet šīs sēž iekšā un prom netaisās. Un paliek arvien sliktāk, termiņš uz kuru izdevās rast sevī pozitīvismu samazinājās jau vairs tikai līdz vienai dienai un nu jau es pat vairs vispār nevaru rast spēku saņemties pat uz 10 minūtēm, šīs nedēļas laikā strauji krītas apetīte (man vienmēr ir paticis ēst), pavasara pirmā saule un siltums mani vinmnēr cēla spārnos, tagad - nekā, nekādu emociju. Jā - forši un tas arī viss, tā it kā tas mani neskartu un tā ir ar dažāda veida situācijām, kas man kādreiz lika smaidīt vai radīja prieku. Ļoti dīvaina situācija bija no svētdienas un pirmdienu - svētdien es biju priecīga, daudz dažādu lietu sadarīju, gulēt gāju ar gandarījumu un labsajūtu, bet no rīta hops - atkal pamostos ar to nenormāli nomācošos sajūtu un domāju kā, lai nodzīvo šo dienu un BEZ IEMESLA. Es vienkārši nesaprotu, kas notiek, es jūtos tik bezpalīdzīga, es jūtu, ka nav manos spēkos ko ietekmēt. Tā ir tik neprakstāma un drausmīga sajūta.
Ir jau vēl viena lieta - apkārtējie neko nenojaušs, jo tiklīdz saskaros ar citiem cilvēkiem - man uzvelkas mistiska maska un es varu smaidīt, smieties, aktīvi čalot u.t.t., tiklīdz cilvēks aiziet prom tā esmu atpakaļ uz sava pelēkā mākoņa. Es pat nesaprotu kurā brīdi es iemācījos tā izlikties (turklāt neapzināti), kādreiz man viss bija sejā rakstīts - ja nejutos labi, vai bija skumji, tas visiem uzreiz bija skaidrs.
Šodien nolēmu palasīt par depresiju, tā teikt - iepazīt, kas tas par zvēru. Un viss ko lasu - vienkārši ir mats matā ar to kā jūtos. Aizpildīju pat vairākus testus, lai noteiktu vai man ir depresija ( šo protams es netaisījos uztvert nopietni, tīri intereses pēc - ko tie uzrādīs) un visos rezultāts bija, ka man ir depresija smagā formā un steidzami ir nepieciešama ārsta palīdzība.
Tā kā es pati jūtu, ka situācija strauji pasliktinās, esmu nolēmusi griezties pie kāda ārsta, kurš man spētu palīdzēt. Jūtu, ka pati ar to netikšu galā un divi tuvākie cilvēki, kam esmu to teikusi -jūtu, ka mani nesaprot. Nesaprot, ka tas ir nopietni. Es nevēlos turpināt dzīvot šādā stāvoklī es vēlos tikt ar to galā, bet man nav ne jausmas kā to izdarīt, jo cik un kā esmu cnetusies- man pašai tas neizdodas.
Ko es vēlējos pateikt ar visu šo palagu:
1. Izteikt sāpi, cerībā ka būs kāds/kāda kas sapratīs.
2. Kliedziens pēc palīdzības.
3. Pie kāda ārsta man sākotnēji griezties - psihoterapeita vai psihiatra? Nav vispār nekādas sajēgas par šo. Bet es vēlos to visu darīt bez ģimenes ārsta līdzdalības.
4. Varbūt varat ietekt kādu patīkamu speciālistu (skarbās tantes un onkuļi nederēs, vajadzētu patīkamu mierīgu,laipnu un saprotošu personu)? Kādas ir aptuvenās cenas budžeta variantā.
15.04.2018 15:04 |
 
Reitings 68
Reģ: 18.03.2018
Neesmu saskārusies ar depresiju utt., nezinu kā tas ir. Nevarētu būt pie vainas sava veida vientulība? Varbūt ja būtu blakus cilvēks ko mīlēt, par ko rūpēties un kas rūpēsies par Tevi tad noteikti būtu daudz savādāk, būtu citas lietas par ko domāt un priecāties. Jāatrod tikai tas savējais. :-)
Es tik tā, padomāju, kā būtu ja man būtu slikti un kas man varētu palīdzēt.. (t)
24.04.2018 14:17 |
 
Reitings 367
Reģ: 22.10.2015
Arhaiski ir uzskatīt, ka depresija rodas no brīvā laika. Man tuva draudzene cieš no šīs slimības, kaut ārēji ir totāla veiksminiece, labs darbs, raksta maģistru (tātad nekāds brīvais laiks), skaista un 100% nesēž pie galda fantazējot par to, kāpēc varētu justies nelaimīga. Bet viņa tāda jūtas, gadiem, ilgstoši, nekas nesniedz prieku. Katram laikmetam savas slimības, var piekrist, bet nu tāpēc jau tās nav mazāk nopietnas, vai apsmejamas - raug, paņem slotu rokās, tad nebūsi slima.
24.04.2018 14:27 |
 
Reitings 19
Reģ: 18.01.2017
Arhaiski ir uzskatīt, ka depresija rodas no brīvā laika

Pilnība piekrītu, pie tam tieši dēļ tā, ka mūsu valstī "mental health awareness" ir vēl "autiņos", cilvēki par šo problēmu nerunā, jo ļoti bieži izjūt nosodījumu un totālu neizpratni no apkārtējās sabiedrības. Ikdienā vienkārši bieži nevietā tiek lietots izteiciens "man ir depresija" (mēs taču nestaigājam apkārt un pie sliktas pašsajūtas nesakām, ka mums ir gripa vai C hepatīts!) Depresija NAV slikts garastāvoklis un "man viss piegriezies" īslaicīgs stāvoklis. Tieši tādēļ svarīgi ir laicīgi to diagnosticēt, ko var izdarīt TIKAI psihiatrs.
24.04.2018 14:36 |
 
Reitings 34
Reģ: 13.12.2017
Vai ir arī valsts apmaksāti psihologi/psihiatri?
24.04.2018 14:55 |
 
Reitings 1022
Reģ: 04.11.2017
Tweek, kā izpaudās nepareizā audzināšana? Un kā izpaužas pareiza audzināšana?

Droši tā kā audzināja mani māte. Par jebko norāvos ar siksnu bērnībā. Pat par izgāztu tējas krūzi, neapēstu porciju. Atceros kā ar māti pildījām mājasdarbus kādā 4 klasītē. Līdz 3 naktī sēdējām pie galda. Es nevarēju nesaprast, man bija jāsaprot visu ko viņa saka. Ja es nesapratu tad biju "tizlene, glupa, idiote, analfabēts" un bonusā norāvos ar siksnu par to ka es nesaprotu. Ja nesakārtoju istabu biju analfabēts. Saplīsa zeķubikses, analfabēts un stulbene es. Esmu izcietusi vardarbību ģimenē bērnībā. Vēlākos skolas gados es noslēdzos sevī, man nebija draugu, biju ļoti bailīga un iebiedēta. Klasesbiedri skolā uzskatīja mani par dīvaini, izstūma. Es nevarēju pieiet klāt un sarunāties, jo dēļ mātes baidījos no cilvēkiem.
Tagad gan man ir 20+ gadu un cīnos ar atstātajām sekām. Tieši ar pašapziņas problēmām.
.
Man gan bērnu nav pagaidām, bet vardarbību ģimenē es pilnīgi neatbalstu. Tādu kā sišana ar siksnu no visa spēka, speršanu un zilumu atstāšanu un rupju vārdu lietošana. Pārlieku liela uķināšanās arī nav veselīga, jo tad bērnam sāks šķist, ka pasaule griežas ap viņu. Bērnam būtu jājūtas mīlētam un vajadzīgam, ko es diemžēl bērnībā nesaņēmu un man šīs sajūtas ir bloķētas līdz pat 20+ vecumam
24.04.2018 15:00 |
 
Reitings 1164
Reģ: 16.09.2015
Tweek, man ļoti žēl, ka Tev nācies ko tādu izsciest :-(
24.04.2018 15:17 |
 
Reitings 429
Reģ: 03.01.2017
Galvenais ir saprast cēloni , no kā tev ir , kas tevi nomāc un nospiež.
24.04.2018 15:26 |
 
Reitings 429
Reģ: 03.01.2017
Tweek Man ir līdzigs stāsts , bet smagāks drusku atceros, ka mani aizsutija mazu pie psihologa nu jēga nekāda beigas pati vnk tiku galā ja gribi uzraksti pm.
24.04.2018 15:29 |
 
Reitings 803
Reģ: 21.09.2015
Vispirms ir jāapzinās no kā tev ir depresija. Citam vientulības, citam no bērnības traumām, bet citam vispār no neveiksmes darbā vai kur citur.
Vai tiešām tās, kurām diagnosticēta depresija, iedomājas, ka padzeršu tabletītes un visi mani "tarakāni" izmirs?! Tās taču nav iesnas, kas jāārstē iepūšot Ximelyn ;-)
Renesanse neticu, ka visus 8 gadus tev dzīvē NEKAS, IT NEKAS, nav licis justies laimīgai. Man Jūsu tiešām žēl tad ir. Ir bijuši brīži, kad esmu jutusies ilgstoši slikti - no vienas dienas līdz vairākiem mēnešiem. Bet kaut kā esmu tikusi no tā stāvokļa ārā. Un pat tas ir bijis tikai tāpēc, ka dzīvē ir bijis slikts posms.
Kad dzīvē notiks īstas nelaimes, tad piekrītu, ka depresija var rasties. Tuvinieka nāve, bankrots, ugunsgrēks, slimība u.c. Bet depresija no tā - es te staigāju vienu dienu, divas, pagāja mēnesis un bāc, es sapratu, ka man ir depresija! Ah..
Katrā ziņā ne par vienu nesmejos. tas ir mans viedoklis.
24.04.2018 15:31 |
 
Reitings 429
Reģ: 03.01.2017
Īstenība viss slēpjas galvā! Mazāk uztraukties pa sīkumiem, neņemt visu galvā, mazāk negativisma un priecāties par to, kas ir dots.
24.04.2018 15:43 |
 
Reitings 19
Reģ: 18.01.2017
dreambig, neviens nesaka, ka no tabletītēm pazudīs tarakāni. Protams ļoti svarīgi ir mainīt domāšanu un saprast cēloņus (ļoti noderīga ir psihoterapija).Tāpat svarīgi ir nodarboties ar kaut ko, kas dabīgi rada endorfīnu (laimes hormonu), piemēram sportu vai kādu hobiju. Bet tad kad ir saasinājums un Tu nespēj sevi piespiest neko darīt un koncentrēt uzmanību darbā, tad diemžēl vienīgais variants ir antidepresanti, kas maina ķīmisko sastāvu smadzenēs. Tici man, tajā mirklī, kad neredzi dzīvei jēgu vai nespēj tik gala ar elementāriem darba pienākumiem, apkārtējo ieteikumi par meditāciju vai pasēdēšanu ar draudzenēm Tev izraisa vēlmi klusiņām visus apšaut.
Es ari ilgus gadus maksimāli cenšos attālināt zāļu lietošanu, jo protams, ka savas pēdas tas droši vien atstāj, bet ilgstoši ignorējot depresiju, psihosomatika sāk uzvaras gājienu sitot pa cilvēka vājajām vietām (vienam sakas migrēna, citam sāp kuņģis, citam sākas panikas lēkmes)....Un ne vienmēr jānotiek kādai milzīgai traģēdijai, lai cilvēkam diagnosticētu depresiju. Kā jau meitenes minēja, ļoti bieži katalizators var būt kaut kas maznozīmīgs, bet pārsvarā visa pamatā ir bērnības pārdzīvojumi un traumas. jelkāda veida vardarbība protams ir ļoti redzams piemērs, bet ļoti biezi bērni var tik traumēti arī citos veidos. Jo kā zināms, bērna personība veidojas pirmsskolas vecumā, tas ir līdz 7 gadu vecumam.....
24.04.2018 15:55 |
 
Reitings 429
Reģ: 03.01.2017
Equinox - psihosomatika sāk uzvaras gājienu sitot pa cilvēka vājajām vietām (vienam sakas migrēna, citam sāp kuņģis, citam sākas panikas lēkmes
Runajot pa šo ari bez deprsijas citai ir migrena kopš mazotnes , kunģa problemas.
Un es zinu tādus gadijumus, kad atnak pacients man sap šis un tas un vel nezinu , kas analizes ir ideālas viss labi , bet cilvēkam dēļ iedomam un deļ ta, kas darās galvā viss sāk mistiski sapēt. Mazāk nervozesi , atradisi ceļu dzīvei busi ar sevi harmonija bus uzreiz labak dzīve.
24.04.2018 16:09 |
 
Reitings 19
Reģ: 18.01.2017
gooolden, pilnība piekrītu, ka viss sakas galvā, vienkārši ir situācijas, kad galvu pašam nav iespējas savest kārtībā, attiecīgi vajadzīgs speciālists un jā, bieži arī medikamenti. Mans piemērs par psihosomatiku bija vairāk arguments tam, kas notiek, ja cilvēks nerisina mentālās veselības problēmas.
24.04.2018 16:31 |
 
Reitings 567
Reģ: 19.09.2017
ļoti noderīga ir psihoterapija.

vienīgais variants ir antidepresanti, kas maina ķīmisko sastāvu smadzenēs.

Es ari ilgus gadus maksimāli cenšos attālināt zāļu lietošanu, jo protams, ka savas pēdas tas droši vien atstāj,

Jo kā zināms, bērna personība veidojas pirmsskolas vecumā, tas ir līdz 7 gadu vecumam.....

:)
24.04.2018 16:37 |
 
Reitings 567
Reģ: 19.09.2017
Lidz bridim, kamer cilvekiem neizskaidroja, ka viniem medz but depresija, viniem tas ari nebija. Psihoanalize ir tikai vel viens krapniecibas atzars, saprotams, ka ta ir pieprasita, jo falsam problemam nepieciesamas falsas metodes. Un depresijas izdomaja psihologi, lai viniem butu ar ko nodarboties.
Sis viss atrodas loti butiska un nesavienojama pretruna are nosacijuma refleksu teoriju, kas ir vienigais, ko ir iespejams eksperimentali, ar neizmainigu rezultatu, atkartot. Tas, ka cilveks nesaprot no kurienes vinam rodas pardzivojumi vai iespaidi, vai kapec vins rikojas tiesi ta, nevis citadak, apliecina, ka nosacijuma refleksu teorijas nezinasana var aizvest talu :) Lasiet Ivanu Petrovicu Pavlovu, un jums par sevi bus daudz kas saprotams, un bus saprotams, ka visu to skaisto, glaimojoso lietu, vedinoso uz kropligo metafiziku, nemaz nevajag.
Fiziologiskas problemas rezultata cilvekam var izpausties "visadi nomaktibas stavokli" raksturigi visa veida dzivniekiem. Atbrivojot cilveku no fiziologiskas problemas, vins tiek atbrivots ari no "nomaktibas stavokla".
24.04.2018 16:45 |
 
Reitings 1180
Reģ: 21.02.2018
Es nesaprotu, cik neizglītotam cilvēkam jābūt, lai teiktu, ka depresija senāk nepastāvēja. Cilvēki jutās slikti vienmēr, bet tam nebija šāda apzīmējuma. Medicīnas un vēstures muzejā kādu laiku bija izstāde par šo tēmu, vēsturisko pusi, varbūt šeit kādam būtu noderējis.
Cita lieta, ka šobrīd šī un citas nervu kaites ir izplatītākas, cilvēki ir vārgāki, mazāk panes stresu un noslodzi.
24.04.2018 18:54 |
 
Reitings 1180
Reģ: 21.02.2018
Tomēr, ja skatās uz divām pretējām pusēm, tad, manuprāt, viedoklis, ka depresija nepastāv, ir veselīgāks par to, ka "man ir depresija un jāiet kārties". Veselīgākais būtu zelta vidusceļš, risināt problēmas, iet pie ārstiem, ja vajag, tai pašā laikā nepataisot sevi par kaut kādu lielo slimnieku, nepiedēvēt apzīmējumus utt., bet, kā jau teicu, tā sapratne nāk ar laiku, līdz kaut kādām brīdim tu sevi žēlo līdz tas apnīk. Tomēr tie ir gadi, kas paiet, un tad tu skaties un saproti, cik daudz kļūdas esi pieļāvis, iespējas neizmantojis, cilvēkus pazaudējis vai tml.,tāpēc foršāk saprast to ātrāk.
24.04.2018 18:58 |
 
Reitings 1055
Reģ: 04.07.2012
Lidz bridim, kamer cilvekiem neizskaidroja, ka viniem medz but depresija, viniem tas ari nebija.

Tā var teikt tikai cilvēks, kurš nekad neko tādu nav piedzīvojis. Bet ne ar visiem tas arī notiek un tas nav nekas tāds, uz ko tiekties..
24.04.2018 19:35 |
 
Reitings 2185
Reģ: 22.01.2018
tādiem kā Jolly Roger var ieteikt caureju apturēt ar gribasspēku, nevis doties uz podu... :) (ak jā, caurejas jau arī agrāk noteikti nebija...)
24.04.2018 21:57 |
 
Reitings 2185
Reģ: 22.01.2018
agrāk, agrāk.... ja man visa dzīve būtu jādzīvo rijā un jāiet klaušās, es labāk pakārtos :D bet, tā laika acīm skatoties, gan jau dzīvotu, jo debesīs labāki būs
24.04.2018 22:09 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits