Meitenes, es ilgi nebiju bijusi šajā forumā. Nu pagājuši aptuveni 3 gadi kopš izveidoju šo diskusiju un vēlos Jums teikt paldies, jo pēc šī foruma es mazliet pārdomāju tā laika "attiecības". Tiesa gan, kamēr es "pārdomāju" vai tā ir mana bērnības trauma, nepareiza izpratne par vīrieša tēlu vai attiecību pieredzes trūkums, viņš paspēja mani ieslēgt dzīvoklī, atņemt atslēgas, izšķaidīt viskija pudeli pret sienu, nozagt naudu maniem vecākiem un izbojāt dažus svētkus. Kad izšķīrāmies, izrādījās, ka viņš vēl gandrīz mēnesi lasīja manas ziņas wpp un lepojās ar to, stāstot mūsu kopīgajiem draugiem līdz draudzenes puisis lūdza atvērt whatsapp web (tajā laikā es to neizmantoju) un paskatīties, kad pēdējo reizi esmu bijusi pieslēgusies. NETICAMI! Pirms 5 minūtēm, kad mans telefons bija manā somā. Protams, uzreiz izgāju. Viņš žēlojās manai māsai, centās mani dabūt atpakaļ. Ja runājam par viņu... manuprāt karma viņu ir normāli noslānījusi gluži tikpat cik viņš mani. Viņam ir parādi, viņš bija pārvācies atpakaļ pie vecākiem, bet vecāki viņu izdzinuši no mājām. Pēdējo reizi, kad satiku mūsu kopīgo draugu uzzināju, ka viņš ir kopā ar 15 gadīgu meiteni savos 25 un visticamāk tāpēc, lai būtu kur dzīvot, jo no darba arī atlaists. Ja runājam par mani.. kopš tā laika esmu ļoti mainījusies. No sevis sapratu, ka vainīgi bija mani mazvērtības kompleksi un tas, ka es nezināju, kādam jābūt īstajam vīrietim.. nu vai puisim. Es nodarbojos ar sevis izzināšanu un tad laika gaitā iepazinos ar daudz vecāku par mani vīrieti (tobrīd 32 gadi)Tad sapratu, ka vēlos blakus inteliģentu cilvēku, uz kuru gar paļauties un viņš tāds bija, taču ne līdz galam. Sākumā man viņš ļoti patika.. un lai arī patika, man jau bija izveidojusies aizsargreakcija pret pieskārieniem un tuvošanās. Viņš teica, ka jūt, ka esmu izjutusi vardarbību. Ar to džeku mūsu stāsts beidzās vecuma dēļ. Lūk tad es sāku savest sevi kārtībā. Cītīgi studēju, bet arī cītīgi izbaudīju studiju dzīvi, braucu uz pašizaugsmes semināriem. Un tikai tad, kad iemācījos novērtēt sevi, rūpēties par sevi un iemācījos pateikt NĒ, kāds tur augšā apbalvoja mani ar brīnišķīgu cilvēku. Mums bija tādi pirmie randiņi, kādiem tiem jābūt. Sākumā man viņš nepatika, bet pēc atteikumiem viņš atkal uzradās manā dzīvē un viņa cīņā kaut kas mani piesaistīja... es sapratu, ka ja jau cīnās, tad jau patīku. Viņa žesti un rūpes jau sākotnēji liecināja par vīrišķīgumu. Arī šis brīnišķīgais cilvēks ir vecāks par mani, taču mēs esam ļoti līdzīgi. Dzīvojam kopā jau kopš pagājušā gada marta mēneša. Jūtos droši, jūtos mīlēta. Un es patiešām esmu uzplaukusi. Un nu es redzu atšķirību starp vīrieti un lupatu. Īsts vīrietis ir tas, kurš nekad neatļausies pateikt, ka ēdiens bijia pārsālīts vai negaršīgs, pat ja pati tā saki skaļi. Viņš ir kā tētis.. viņš apēdīs un pateiks paldies, teiks, ka viss bija ideāli, jo zina, cik daudz man tas nozīmē un to vajag, lai nākamreiz sanāktu labāk. Es ikdienā redzu, ka īsts vīrietis pats izgludinās savu kreklu vai uzvilks pa virsu džemperi nevis pārmetīs, ka neesi paspējusi to izdarīt. Es ik dienas redzu kā viņš rūpējas par mani, par savu mammu, māsu. Viņš vienmēr mūs uzklausīs, pat ja viņam neinteresē tas, ko stāsti, viņš uzdos jautājumus vai nemanot nomainīs tēmu. Ja viņam lūdz padomu, vispirms viņš ļaus pašai apbružāties, bet būs blakus. Ja būs nepieciešams, norādīs virzienu, bet tikai pēdējā posmā, kad ir redzējis cīņu, viņš palīdzēs. (Nu piemēram, atrast kursa darbam e-grāmatu) Un ak, tas dara mani tikai stiprāku un ļauj saprast, ka internets ir paredzēts ne tikai čatošanai un smieklīgiem video. Tajā ir tik daudz informācijas, ka pirms lūgt padomu citiem, vajag mazliet pašam pacīnīties, jo katram pēc iespējas ir jātiek galā ar savām problēmām. Esmu sapratusi, ka lielākais rādītājs ir ne vārdi, bet rīcība. Vīrietis var teikt "es mīlu Tevi" 100 reizes dienā, bet, ja viņš nemanāmi neuzsegs segu, kad esi to nospērusi un nenoskūpstīs, ejot uz darbu, vai vārdiem ir nozīme? Nē, nozīme ir rīcībām. Un tad, kad blakus ir tāds vīrietis, es saprotu, ka jā, visa sakne bija nepareiza izpratne par to, kādam jābūt vīrietim (mans tētis ir ļoti, ļoti sirsnīgs, bet ne vīrišķīgs), sevis nemīlēšana. Meitenes, es gribu teikt Jums paldies par to, ka toreiz likāt sākt man aizdomāties, ka tas NAV NORMĀLI! Manā dzīvē atkal atgriezās draugi, kurus iepriekšējais bija no manis aizbiedējis ar savām scēnām. Tagad manās attiecībās ir apbusēja uzticība, draugs pat aizmirst mana telefona 5 ciparu paroli, katru reizi, kad lūdzu kaut ko paskatīties, prasa no jauna😁 Viņš neprasa, kāpēc es eju, bet tikai cik ilgi būšu prom un kur es galu galā iešu, vai droši nokļūšu mājās. Un tas ir tik svarīgi! Meitenes, vienkārši mīliet un esiet mīlētas! 💓 mācaties piedot, bet piedodiet tuvajiem, piedodiet draugiem, nevajag piedot vīriešiem.. vēl jo vairāk tiem, kas vēl puišeļi, jo pēc tam būs vēl trakāk. Un nav jēgas dzīties pakaļ citu laikam... ja Jūsu draudzenes 25 gados precas, nepalieciet tokstiskās attiecībās tikai tāpēc, lai viss notiktu "pareizajā laikā"! Un nedomājiet, ka šķiršanās kādreiz notiks... "pareizajā laikā" un ja esat tā nolēmusi, negaidiet īsto brīdi. Tas laiks var vilkties gadiem, bet mirklis tā arī nekad nepienākt. Un kāda gan jēga dzīvot ar kādu, ar kuru neredzi nākotni? Meitenes, reizēm ir tik svarīgi izlasīt "TAS NAV NORMĀLI" un saņemt tādu mazu spērienu pa dupsi.. nu paldies Jums, ka palīdzējāt spert man pirmo mazu solīti pretī sevis cienīšanai! 💓 un meičuki! Nekad, nekad, nekad necietiet, jo tad palaidīsiet garām laimi! Lai visām superīga darba nedēļa! 😊
59
